No avantūras par dzīvesveidu. Kā ultramaratonists Ainārs Brālītis gatavojas skrējienam Itālijā

Ainārs Rīgas Tehniskajā universitātē izstudējis ģeomātiku, bet sapratis, ka tas tomēr nav viņa aicinājums, un šobrīd plāno izmēģināt kaut ko pilnīgi citu. Nesen arī nolēmis izbeigt līdzšinējās darba attiecības un pievērsies nopietnam treniņu grafikam, lai būtu pilnībā sagatavojies jūnijā notiekošajam ultramaratonam "Dolomiti Extreme Trail" Itālijā. Stāstot par savām studijām un karjeru, Ainārs pasmej un salīdzina sevi ar Sprīdīti, sakot, ka, līdzīgi kā viņš, ne nu gluži ar lāpstu pār plecu, bet gan ar sporta apaviem kājās patlaban meklē savu laimi.

2014. gada pavasarī Ainārs, kā pats saka, jaunības dullumā bez iepriekšējas sagatavošanās piedalījās "Lattelecom Riga" maratonā un bez sarežģījumiem pieveica 42 kilometru distanci. Pēc dalības maratonā, adrenalīnam joprojām kūsājot asinīs, nodomājis: "Ja varu noskriet maratonu, tad arī pēc trim mēnešiem varēšu noskriet 80 kilometru distanci "Cēsis Eco Trail" (CET) sacensībās." Sacīts – darīts! Ainārs pēc piedalīšanās CET savas pieredzes trūkuma un nesagatavotības dēļ guva smagu ceļa saišu savainojumu un turpmākos trīs gadus bija spiests atteikties no garo distanču skriešanas.

""Cēsis Eco Trail" man bija pilnīga avantūra – tai dienā bija + 30 grādu, nebiju trenējies un nezināju, kā viss notiks, kas rezultātā man maksāja dārgi. Pirmos trīs mēnešus pēc traumas neko bez sāpēm nevarēju darīt – par atsākšanu skriet pat domāt nevarēju. Tobrīd man pret skriešanu parādījās nepatīkamas izjūtas, tāpēc vajag radīt pēc iespējas vairāk pozitīvu emociju." Ainārs atzīst, ka ar šī brīža pieredzi nekad nebūtu tik vieglprātīgi uzsācis savu maratonista karjeru. "Ko es sākotnēji neapzinājos un ko noteikti neapzinās daudzi, kas nolēmuši sākt nodarboties ar skriešanu, – kad sāc skriet, slodze ir jākāpina pamazām. Nedrīkst ieņemt galvā, ka vari noskriet 15 kilometrus un tagad katrā treniņā skriesi 15 kilometrus – tas tā nedarbojas. Visu vajag pamazām un mierīgi."

Vaicāts, kā aizsākusies viņa kaislība pret skriešanu, Ainārs atzīst, ka viss sācies bērnībā ar orientēšanās sportu. Orientēšanās ir sporta veids, kurā sportistam, izmantojot kompasu, ir iespējami īsākā laikā jāatrod kartē atzīmēti un apvidū izvietoti kontrolpunkti. Pievērsties šim sporta veidam Aināru mudinājusi radiniece, kura ir orientēšanās trenere. Sākotnēji, kā pats saka, bez lielas sajēgas skrējis pa mežu un meklējis tur eglēs iekārtas konfektes. Un izrādījies, ka tas Aināram padodas, tādēļ arī turpinājis nodarboties ar orientēšanos līdz pat vidusskolas beigām. Panākumi šajā sporta veidā bijuši tik labi, ka Ainārs gandrīz ticis iekļauts orientieristu Latvijas izlasē, taču viena neveiksmīga atlases maču snieguma dēļ tas nav noticis.

"Skriešana ir sava veida meditācija – tu skrien un pārdomā savas lietas, kā arī tā palīdz stiprināt ne tikai muskulatūru, bet arī sirdi." Tieši savas lielās mīlestības pret skriešanu dēļ Ainārs nav ļāvis 2014. gadā gūtajai traumai ņemt virsroku un no 2018. gada oktobra nopietni pievērsies skriešanas treniņiem. Pērnā gada oktobrī viņš pievarējis 103 kilometru distanci Horvātijā – Dalmācijas reģionā ar startu Omišā. Ainārs min, ka tieši Horvātijā pievarētais ultramaratons bijis pagrieziena punkts, pēc kura nākusi atklāsme, ka līdz šim sastaptie šķēršļi ir tikai papildu motivācija, lai treniņiem pievērstos ar jaunu sparu un sasniegtu labākos rezultātus.

Kā jau minēts, Ainārs šobrīd gatavojas jūnijā Itālijā notiekošajam maratonam. Šīs sacensības notiks klinšu reģionā, kur daļa distances ir skrējiens augšup pa stāvu kalnu. Ainārs stāsta, ka šo 103 kilometrus garo distanci pirmie sacensību dalībnieki pieveiks 14 stundās, taču, lai ikviens varētu veikt šo distanci, dalībniekiem tiks dotas 29 stundas. Viņš atklāj, ka skrējienu vēlas pievarēt kaut kur pa vidu, vislabāk 16–17 stundu laikā.

Vaicāts, kā gatavojas nākamajam izaicinājumam, Ainārs atklāj, ka divas reizes nedēļā vingrojot un četras dienas skrienot, bet viens no treniņiem bija piedalīšanās šī gada "Tet Riga Marathon" pusmaratona distancē. Pirms maratona viņš vēl nebija izlēmis, vai to skries, cenšoties sasniegt personīgo rekordu vai noturot standarta treniņu. Galu galā tas bija vienkāršs treniņš. "Mans guru un elks šajā sporta veidā ir Latvijas labākais ultramaratonists Andris Ronimoiss, kurš ir uzvarējis vismaz vienā pasaules ultramaratonu tūrē. Viņš ir mans treneris – gatavošanās procesā no viņa smeļos pieredzi un klausu viņa norādījumiem."

Ainārs min, ka Itālijas skrējienam gatavojas kopā ar domubiedru grupiņu, kas ir tādi paši avantūristi kā viņš pats. Stāstot par treniņu norisi, viņš skaidro, ka tie sastāv no vairākām daļām, kur viena ir vingrošana. "Vingrošanas laikā uz paklājiņa mēs stiprinām savu dziļo muskulatūru. Šī treniņa daļa no visa, ko darām, manuprāt, ir visgrūtākā, un, ja man tā būtu jādara vienam, tas prasītu lielu apņemšanos." Papildus dziļo muskuļu stiprināšanai svarīgi ir trenēt arī sirds muskuli, jo, kā saka pats Ainārs, bez sirsniņas nevar. "Ja vēlies skriet ar labiem rezultātiem, treniņu programmai klāt nāk arī ātruma treniņi, kuros maini tempu un laika intervālu. Kā arī, tā kā ultramaratoni tiek rīkoti kalnu apvidos un reljefs tur nav līdzens, nepieciešams radināt kājas šādiem apstākļiem." Ainārs atklāj, ka pieradumu nelīdzenam reljefam var trenēt, skrienot augšā un lejā pa kalniem un pakalniem. Viņš stāsta, ka šajā sporta veidā noskrējiens no kalna var dot labākos rezultātus, taču tas nav tik vienkārši, kā varbūt izklausās, jo skriet no kalna lejā bieži vien ir grūtāk nekā kalnā augšā. Kā pēdējo, bet ne mazāk svarīgo Ainārs min pareizu uzturu, ko pats, kā atzīst, šobrīd vēl tikai apgūst.

Runājot par vidi, kur norisinās treniņi, Ainārs ar nožēlu atzīst, ka Latvija šāda sporta veida gatavošanās procesam ir ļoti nepateicīga. "Mums nav kalnu, kādos noris ultramaratoni. Nav iespējams pietiekami testēt kāpienus un noskrējienus. Vienīgā vieta, kas ir netālu no Rīgas un kur vienā kāpienā var sasniegt 80 metrus, ir Sigulda. Tur arī dodamies katru svētdienu." Viņš arī atklāj, ka kalnu trūkuma dēļ liela daļu šī sporta veida ārvalstu pārstāvju ir pārsteigti, kā latvieši sacensībās var sasniegt tik labus rezultātus.

Apspriežot ultramaratonu kultūru Latvijā, Ainārs skaidro, ka šādu skrējēju pie mums neesot daudz. "Tādu varētu būt 50, bet es, iespējams, samelojos. Tas ir specifisks sporta veids, kuru vajag pamēģināt, citādi nesapratīsi, vai tas patīk un vai to vari. Taču pozitīvi ir tas, ka nestandarta skriešana kļūst arvien populārāka. Kā labu piemēru varu minēt Tērvetes Pasaku mežā notiekošo "Stirnu buku", kurā, manuprāt, cilvēkiem ir iespēja nedēļas nogalē izrauties no saviem darbiem, pavadīt dienu svaigā gaisā un pārbaudīt savu izturību. Arī es tajā piedalos." Viņš uzskaita vēl trīs Latvijā notiekošus garo distanču maratonus: Siguldas kalnu maratonu ar 70 kilometrus garu galveno distanci, "Cēsis Eco Trail" – 82 km, skrējiensoļojumu Rīga–Valmiera ar 107 km distanci.

Ainārs neslēpj, ka nepiemērotā vide nav vienīgais izaicinājums, lai pienācīgi sagatavotos sacensībām. Tāds pavisam noteikti bija arī laiks, kad viņa aktīvo dzīvi kontrolēja gūtā trauma. "Tā ir cīņa pašam ar sevi. Trauma, neapšaubāmi, demotivē celties un strādāt pie atkopšanās, bet, līdzko sajūti pirmos rezultātus, gribasspēks, kā arī pašdisciplīna parādās pati no sevis – galvenais to visu nepazaudēt pie pirmās jaunās neveiksmes vai neizdošanās." Šobrīd, pēc atkopšanās no savainojuma, viņš skaidro, ka skriešana kā profesionāla nodarbošanās arī lauž cilvēku un viņa raksturu un ir izaicinājums tam ļauties. "Aukstā ziemas dienā, kad stipri puteņo, bet ir ieplānots skriešanas treniņš, ir grūti saņemties iziet laukā un noskriet iecerēto distanci. Protams, es šādā dienā labāk gribētu sēdēt dīvānā un skatīties kādu filmu, bet pie lieliskiem rezultātiem ar šādu attieksmi netikt."

Taujāts, kas bez pašdisciplīnas motivē nepadoties un turpināt iesākto, Ainārs ar smaidu sejā un ilgi nedomājot saka: "Mana ģimene. Viņi, protams, par manu dalību garo distanču skriešanā domā to pašu, ko mans ģimenes ārsts – tas nav normāli, kam tev tas vajadzīgs, bet, ja tu to dari, tad dari prātīgi. Bet ko gan viņiem citu darīt, ja ne mani atbalstīt." Savukārt nevis izstāties, bet gan pievarēt garo maratona distanci palīdz arī uz sacensībām atnākušie atbalstītāji. "Lieliski, ja trases malā ir atbalstītāji – gan tie, kas neskrien, gan tie, kas savu skrējienu jau pievarējuši. Enerģija, kuru sniedz atbalstītāji, pēcāk arī atainojas rezultātu tabulās."

Sarunas beigās Ainārs dalās ieteikumos, kuri jāņem vērā, ja vēlies sākt nodarboties ar skriešanu: "Pirms doties laukā un sākt skriet, vispirms jāiegādājas piemēroti apavi. Mana kļūda, kas, par laimi, beidzās veiksmīgi, bija tā, ka pirmos apavus iegādājos, balstoties uz to cenu. Šķita – jo dārgāki, jo kvalitatīvāki, bet tas nav tik vienkārši. Man paveicās, un iegādātie apavi izrādījās man piemērotākie." Viņš arī norāda, ka apavus nepieciešams iegādāties pāris izmērus lielākus, nekā to darītu, ja tos izvēlētos ikdienas lietošanai. "Skrienot kāja uztūkst un slīd pa apavu, rezultātā kāju pirksti var sisties pret apavu un radīsies zilumi."

Atminoties savu traumu, Ainārs vēlreiz uzsver pamazām kāpinātas slodzes nozīmi: "Sāc ar diviem kilometriem, tad pamazām uz augšu. Uzreiz metoties skriet kaut tikai piecus kilometrus, draud risks nonākt pie kādas muskuļa vai ceļa traumas, kā tas notika ar mani." Viņš arī piekodina, ka brīdī, kad jūti pirmās sāpes, nevajag par spīti tām turpināt skrējienu un cerēt, ka viss pāries pats no sevis. "Ja jau piedalies kādās sacensībās, pie pirmajām sāpēm dodies pie speciālista, jo varbūt to var uzreiz novērst un tūliņ turpināt skrējienu. Ja sāpes parādās treniņa laikā, atrodi laiku, lai aizietu pie trenera vai profesionāļa, kurš tev izskaidros sāpju iemeslu."

Kā pēdējo, bet ne mazāk svarīgo Ainārs min kopā būšanas spēku: "Skriešana jādara ar prieku, kuru bieži vien palīdz rast domubiedru grupiņas. Manuprāt, lielisks piemērs šobrīd ir "Tet Riga Marathon" rīkotie grupu treniņi, kas notiek regulāri un tiek piemēroti katra sagatavotības pakāpei. Šādā kopienā cilvēki viens otru motivē un pēc tam gāž kalnus."