Iedvesmojošs jaunietis, stumjot cilvēkus ratiņkrēslā, Rīgas maratonā noskrien trīs distances  (2)

Dažas dienas pēc Rīgā notikušā maratona, Edgars savā feisbuka profilā aprakstīja notikušo. Kopā ar cilvēkiem ratiņkrēslā viņš noskrēja vairākas distances. 21 kilometru skrējienu viņš pavadīja kopā ar Diānu. Lai arī naktī uz svētdienu gulēts nebija daudz un slodzei, stumjot ratiņkrēslu, īsti sagatavoties nevarot, Edgars raksta, ka šī distance nesagādāja īpašas grūtības, jo tajā piedalās mazāk cilvēku. Grūtības radušās, sasniedzot 14 kilometru atzīmi, bet pozitīvās emocijas skrējienu atvieglojušas, un tas pieveikts divās stundās un 15 minūtēs.

Pēc nelielas atpūtas Edgars devās 10 kilometru garajā distancē kopā ar Līgu. Abi to pieveica vienā stundā un 10 minūtēs. Gatavojoties pēdējām skrējienam, kas bija sešus kilometrus garš, atpūsties nebija daudz laika. Edgars devās uz Vecrīgu, kur satika Kristiānu. Ar viņiem kopā skrēja arī otrs pāris – Egils un Kristaps. Edgars raksta, ka tā bija brīnišķīga pieredze visiem iesaistītajiem. Lai arī karstums darīja savu un apgrūtināja skriešanu, ar paveikto viņš ir apmierināts.

Vaicāts, par to, kā radās ideja šādam pasākumam, Edgars atklāj, ka pērn izdomājis piedāvāt iespēju šādi skrējienā piedalīties vecmāmiņai. Viņa ārpus mājām pārvietojas tikai ratiņkrēslā. Kopā viņi pieveica 10 kilometrus. "Bija daudz foršu emociju, kā rezultātā palika laba sajūta pēc pasākuma. Šogad gribēju atkārtot (bet garākā distancē), tomēr vecmāmiņa nejutās pietiekami vesela, lai piedalītos." Tā nu viņš meklēja skrējiena partneri sociālo tīklu platformā "Facebook".

"Patiesībā īpaši daudz ilūziju neloloju, ka kāds pieteiksies, tomēr sanāca pretēji – daudzi cilvēki dalījās ar ierakstu, vairāki arī pieteicās piedalīties (gan kā stūmēji, gan krēslā), tad nu beigās sanāca, ka esam pieci šādi pāri," stāsta skriešanas entuziasts. Viņš pats ar šo sporta veidu nodarbojas divus ar pusi gadus. Interesanti, ka iepriekš viņam skriešana esot riebusies.

"Tad vienā mēģināšanas posmā (kādā piektajā reizē) pēc noskrietiem trim kilometriem, kas man bija maksimums tajā brīdī, radās sajūta, ka tomēr var izturēt arī vairāk, vajag tikai trenēties. Un vispār ir forši. Tad nu man radās motivācija pamēģināt vēl mazliet kāpināt apjomu un tiešām – lēnām kāpinot, radās izturība un nebija jāmirst nost. Tā arī palēnām pieauga apjoms, mazliet arī ātrums." Mēģinājumus trenēt ātrumu Edgars atmeta, jo tas nebija interesanti, tāpēc viņš koncentrējās uz izturību.

Pateicoties iepriekšējai pieredzei, maratona distancēm īpaši gatavoties nevajadzēja – distances, kas pārsniedz 30 kilometrus, Edgars veic bieži. Turklāt šajā reizē viņam bija iespēja atpūsties starp posmiem. Tāpat Edgars norāda, ka papildu slodzei, stumjot ratiņkrēslu, īpaši sagatavoties nav iespējams. Tāpēc arī tas netika darīts. Visiem, kas vēlas atkārtot Edgara paveikto, der paturēt prātā, ka viņam ir liela skriešanas pieredze dažādos apstākļos.

"Emociju, protams, bija daudz," piedzīvotos atceras Edgars, "visvairāk jau tās uzrodas brīžos, kad notiek kāda komunikācija ar līdzjutējiem. Viņu klātbūtne un atbalsts man vienmēr ir palīdzējis, jo īpaši tad, kad ir ļoti grūti. Tiešām, ja kādam kādreiz uzrodas šaubas, vai iet atbalstīt cilvēkus trasē, mana atbilde ir "Noteikti!". Protams, arī manām partnerēm ratiņkrēslos bija forši komunicēt ar citiem, dot pieci, pamāt, kaut ko parunāt un tā tālāk. Kā jau ierasts, vislabāk patika tieši Brīvības pieminekļa aleja ar atbalstītājiem tautu tērpos, jo tur var iegūt ļoti lielu pozitīvas enerģijas lādiņu."

Viņš norāda, ka tagad ir sajūta, ka grūto brīžu skrējienos vispār nav bijis. Pie skriešanas Edgars ir pieradis. Protams, nogurumu varēja just. Turklāt tas ietekmējis muskuļus, kas parasti skrējienos par sevi neliek manīt. Edgars pieļauj, ka to veicinājusi ratiņkrēslu stumšana. Tomēr padošanos viņš nav domājis ne brīdi. Edgars arī piebilst, ka, esot kopā ar citiem, apzinājies, ka dotais solījums ir jāpilda.

Jautāts par to, ko ieteiktu citiem, Edgars uzsver, ka ir ļoti būtiski novērtēt savu gatavību. "Ir tā, ka ratiņkrēsla stumšana nemaz tik ļoti nepalielina slodzi, bet nu tomēr. Otrkārt, izprast nianses – ir jāsaprot, ka nevarēs skriet tik ātri, cik parasti vai cik gribētos, tāpat arī vairāk uzmanības jāveltī trasei, lai netīšām neuzbrauktu kādam citam vai neiebrauktu kādā ceļa bojājumā. Tāpat ir vēlams satikties ar konkrēto cilvēku, lai izrunātu svarīgās lietas. Ir jāsaprot, ka cilvēks ratiņkrēslā sevi burtiski nodod nepazīstama cilvēka rokās paaugstinātas bīstamības apstākļos. Jānodibina kaut kāda uzticība." Skrējējs ir arī izveidojis domubiedru grupu "Skriet ar ratiņkrēslu". Viņš aicina interesentus sekot līdzi tam, kad plānots nākamais šāda veida pasākums, un iesaistīties.

Jāteic, ka šī pieredze bija neizmirstams piedzīvojums ne tikai Edgaram. Viena no viņa partnerēm – Diāna Ponaskova, kas par iespēju uzzināja, pateicoties sociālajiem tīkliem, – vēl vairākas dienas pēc skrējiena izjuta milzu saviļņojumu. Tas patiesi esot bijis brīnišķīgs piedzīvojums.

"Mani draugi motivēja, ka es to varētu paveikt, jo man ir iestrādājies ieradums braukt gana ātri ar savu "ričuku" (ratiņkrēslu) no darba uz darbu, šķērsojot gan bruģi, gan centrā dažādas ieliņas," par to, kāpēc sazinājās ar Edgaru skaidro Diāna. Viņa bijusi patiesi priecīga, kad saņēma atbildi. Tikai vēlāk attapusies, ka 21 kilometrs taču ir pusmaratona distance. "Sajūsmā ar savu prieku aplipināju visus kolēģus darbā," smejas Diāna. Viņa ar Edgaru satikās un izrunāja visas nianses. Skrējienam tika sagādāts cits ratiņkrēsls, kas ir ērtāks stumšanai. Diāna norāda, ka pati esot "miniatūra", tāpēc arī ratiņkrēsls ir mazs – tas nav piemērots stumšanai.

"Skrējiena pirmie 14 kilometri noritēja ļoti raiti, jo arī rīta atsvaidzinošais vējš un sastaptie pazīstamie skrējēji, kā arī mūsu abu kopīgais saviļņojums un prieks, ļāva sasmelt tik daudz emociju. Vēlāk gan kļuva arvien karstāk, ratiņkrēsla kāpslis nedaudz niķojās uz nelīdzenām virsmām, līdz ar to mans uzdevums bija uzmanīt šo procesu, lai nesamazinātu ātrumu, kad kāpslis noraujas no āķa," skrējienā pieredzēto atceras Diāna.

"Ceļā redzējām arī tos, kuriem kļuva slikti no pārkāršanas, un viņiem sniedza pirmo palīdzību. Taču Edgars skrējiena laikā stāstīja par skrējēju veselību, savu pieredzi, pareizu režīmu un to, cik svarīgi reāli apzināt savas spējas, jo nekas nevar būt dārgāks par veselību. Neviens maratons nav tā vērts, lai izdvestu pēdējo izelpu uz finiša. Es patiesi apbrīnoju Edgaru, jo skrējiens bija tik emociju pilns, mēs gan smējāmies, gan runājām, kamēr citi ārkārtīgi fokusēti skrēja un bija mums jau aiz muguras. Pati arī biju fokusējusies uz ceļu, kāpsli un ik pa brīdim vaicāju vai Edgaram viss labi, kā arī reizēm piedziedot: "Edgar, Tu esi la-bā-kais!", un cenšoties uzmundrināt, jo faktiski nevarēju iedomāties, kā reāli viņš jūtas, sakot, ka viss ir labi."

Finišā Diāna nav spējusi aptvert, ka viss noticis tik ātri, jo skrējiens ilga nedaudz vairāk par divām stundām. Diāna ļoti priecājas, ka iespēju piedalīties piedzīvoja ne tikai viņa bet arī citas fonda "Nāc līdzās!" koristes. "Būt līdzās, kad otrs piedzīvo savu sapni, manuprāt, ir tik suģestējošs brīdis. Tādēļ manas prieka asaras ir tam apliecinājums, ka sirds ir laimīga. Vēl skrējiena laikā Edgars teica, ka tic man, ka reiz arī es pati varēšu nobraukt savu pirmo distanci. Tas ir tik motivējoši."

Atgādinām, ka "Tet" Rīgas maratons un ar to saistītie skrējieni notika 18. un 19. maijā. Startiem 6, 10, 21 un 42 kilometru distancēs bija reģistrējušies 25 659 dalībnieki, no kuriem lielākā daļa bija tieši 6 un 10 kilometru skrējēji.