Esmu bijusi karjeriste un savu izvēli nenožēloju. Saruna ar Ilzi Jurkāni

Sarunā ar "Viņa" bijusī finansiste un kulinārijas eksperte atklāj gan to, kāds ir viņas nezūdošās enerģijas noslēpums, gan dalās pieredzē par ieguvumiem, ko var sniegt sāpīgas dzīves mācības.

Minējāt par gadījumu, kad Sanfrancisko jūs jaunības dienās izgrūda no darba.

Man jau tad bija liela karjera – kādi 37 vai 38 gadi. Tā tobrīd bija manas karjeras augstiene. Es varu teikt, ka bija tā – tur bija vīrieši, kam šitā blondā sieviete kāpa uz varžacīm. Es traucēju, es patiešām toreiz traucēju.

Tolaik nenācās bieži saskarties ar aizspriedumiem par sievietēm biznesā?

Ņujorkā to nejuta, bet Kalifornijā es to jutu. Biju neērta. Vīriešu ego toreiz bija ļoti liela loma. Savā starpā viņi viens otru kritizēja, mēdza aizrādīt un izdomāt kaut ko labāku. Mana lielā problēma bija tā, ka es gāju pret straumi. Es teicu, ka jādara citādi, un mani brīdināja, ka tas nesīs zaudējumus. Bet tā nebija, man bija taisnība, es toreiz ietaupīju miljonus bankai. Tur bija tā ironija, ka zināmi cilvēki nebija ar to apmierināti, jo tas neiekļāvās viņu stratēģijā. Es pierādīju, ka mans lēmums bija pareizs. Kad veidoju nākamā gada budžetu un plānu, es sapratu, ka eju par tālu. Tad sekoja labās ziņas – mani izgrūda no tās ligzdas, un es sāku lidot pilnīgi citā lidojumā. Ja tas nebūtu noticis, es nebūtu sapelnījusi vairāk naudas un nebūtu radusies tā ticība sev. Un tas man deva arī ticību pārcelties uz Latviju. Jau pēc dažiem gadiem sāka veidoties Latvijas Tautas fronte, un tad jau es te pārcēlos. Tas viss ir likumsakarīgi. Es gribētu mudināt visas sievietes un vīriešus ieklausīties sevī un saprast, kas ir viņu vērtības, kas padara viņus laimīgus. Tas nav nekāds lielais noslēpums, ka tev iet labi tad, ja tu dari to, kas tev patīk. Mēs gribam naudu, bet naudas dēļ mēs nestrādājam efektīvi. Tās ir idejas, kas motivē.