Pārvarēt bailes un sportojot dzīvot laimīgāk: drosmīgās Mairitas stāsts

Kā atklāj jaunā sieviete, pēdējos aptuveni 13 gadus viņa dzīvo Rīgā, pabeigusi Rīgas Tehniskās universitātes Materiālu Tehnoloģijas un dizaina institūtu. "Ar apģērbu izgatavošanu nodarbojos gandrīz 10 gadus, jau kopš vidusskolas laikiem, kad nolēmu apgūt ko jaunu. Neko nesapratu no digitālā mārketinga, bet man tika dota iespēja to izzināt, vairākus gadus strādājot digitālā mārketinga aģentūrā par projektu vadītāju." Tomēr visu laiku nepameta sajūta, ka pasaule ir plašāka un gribas redzēt kaut ko vairāk, tāpēc tika pieņemts lēmums doties uz Jaunzēlandi. Tur jaunā sieviete gada garumā iepazinusi skaisto zemi, vietējos cilvēkus jeb kā jaunzēlandieši paši sevi dēvē - "kivi", kā arī paralēli strādājusi. "Atgriežoties bija lielas pārdomas, ko darīt tālāk - doties jaunos piedzīvojumos vai palikt Latvijā. Pirms vairākiem gadiem man bija doma par piedalīšanos "Fit Model" projektā, bet šķita – ko tad es?!" Viņa norāda, ka bijusi sajūta – gribas pamēģināt, bet tāpat nepametusi doma, ka varbūt nav īstais laiks. Pēc Jaunzēlandes viss šķietami sastājās savās vietās, pienāca īstais brīdis un apziņa, ka to iespējams iekļaut savā ikdienas dzīvē.

Mairita stāsta, ka ikdienā sadzīvojusi ar muguras sāpēm un, esot Jaunzēlandē, salīdzinoši maz pievērsusies vingrošanai, kas arī bijis viens no iemesliem, kāpēc nolēmusi aktīvāk atsākt nodarboties ar sportu un pievērsties veselīgam dzīvesveidam.

Neskatoties uz to, ka projekta noslēgumā visas sievietes, kuras cītīgi sportojušas, aktīvi darbojušās un ievērojušas piedāvāto ēšanas režīmu, bija ieguvējas, tika rīkots arī beigu pasākums jeb fināls. Mairita sākumā bija paziņojusi, ka finālā, kur dāmas publikas priekšā iziet peldkostīmos, nepiedalīsies. "Es savu mērķi biju sasniegusi. Es biju sasniegusi fizisko formu, kādu vēlējos, nostiprinājusi korsetes muskulatūru un panākusi to, ka šī aktīvā perioda laikā man nesāpēja mugura." Taču nedēļu pirms fināla viņa savas domas mainīja.

"Meitenēm bija defilē treniņš, un, tā kā es biju pateikusi, ka nepiedalīšos, domāju, ka nav jēgas uz to doties. Bet tieši tajā dienā man uzrakstīja trenere Kristīne, jautājot, vai es būšu. Nezinu, kāpēc, bet mani pirksti uzrakstīja, ka jā." Pati līdz galam nesapratusi šādas atbildes pamatojumu, viņa devusies uz vakara treniņu, domājot – paskatīsies, kā tad citām iet. Kad trenere bija novērtējusi defilē treniņa gala rezultātu, viņa esot pagriezusies pret Mairitu un teikusi: "Tu esi ieguldījusi tik lielu darbu. Un es nolēmu - tev ir jāpiedalās!" Sieviete stāsta, ka šis bijis ļoti emocionāls brīdis, abām esot birušas asaras.

Caur smiekliem viņa atklāj, ka nākamajā dienā esot bijusi neliela depresija – ko tagad darīt? Jo pārējās meitenes pamazām bija sākušas šūt bikini, pieteikties meikapam un matu veidošanai, bet viņai nekā no tā nebija. "Pēc tam es visu sāku likt pa plauktiņiem. Ar nelielu palīdzību no malas un, pateicoties apstākļu sakritībai, beigās viss izrādījās labāk, nekā es biju gaidījusi. Tātad – man arī bija jābūt finālā," pārdomās dalās Mairita. Viņa gan nenoliedz, ka esot bijušais šaubas par cilvēku iespējamo reakciju uz piedalīšanos šajā projektā, tomēr viņa daudz strādājusi ar sevi: "Mana attieksme beigās bija – es to daru sevis dēļ, es to gribu izdarīt, un man vienalga, ko teiks pārējie."

Jaunā sieviete stāsta, ka viņu komandā esot bijušas arī fitnesa treneres, tāpēc apzinājusies, ka divu mēnešu laikā nevar būt tādā formā kā viņas. "Domāju – ja nepalikšu pēdējā vietā un nenogāzīšos no 11 centimetru papēžiem, tā jau būs mana uzvara." Mairita atklāj, ka šajā dzīves posmā viņai neviens nav stāvējis blakus kā stingrs plecs, taču savā ziņā savus tuviniekus viņa arī tajā apzināti neiesaistīja. "Zināja mamma, un bija cilvēki, kas uzzināja no "Facebook", bet lielākoties gāju cauri viena pati." Viņa norāda, ka šajā emocionāli saspringtajā laikā palīdzējusi trenere, kurai bijusi nozīmīga loma mērķu sasniegšanā.

Mairita atklāj, ka bērnībā viņa lauzusi kāju un traumas rezultātā viena kāja ir tievāka un īsāka nekā otra. Viņa teic, ka iekšējā nedrošība par piedalīšanos finālā bijusi saistīta ar to, ka viņa nevarēs sevi parādīt, jo it kā nav pilnīga. "Kaut kāds neliels mazvērtības komplekss. Projektam pieteicos arī tāpēc, lai mazinātu kāju muskuļu disbalansu." Tāpat sieviete norāda, ka ikdienā viņai ir jāpielāgo apavi, lai kompensētu kāju garuma atšķirību, kas arī bijis vēl viens iemesls šaubām. Mairita baidījusies, ka apavus, ar kuriem jāpiedalās noslēguma konkursā, nespēs sev pielāgot – jo īpaši ņemot vērā, ka bija atlikusi tikai nedēļa līdz finālam.

"Beigās es atmetu tam visam ar roku. Pateicu sev – kā ir, tā ir. Maksimāli mēģināšu defektu pārvērst par efektu, un varbūt cilvēki to nemaz nepamanīs," stāsta Mairita. "Kā izrādījās, tā beigās arī bija. Man pēc uznāciena pienāca klāt viena no mūsu projekta meitenēm un teica – viņas vīrs vai draugs pat esot prasījis, kura meitene tad īsti esot tā, kurai bijusi kājas trauma. Viņš nemaz neesot to pamanījis, man beigās laikam bija izdevies to diezgan veiksmīgi noslēpt. Protams, ja skatos video, es redzu, taču arī ikdienā ir cilvēki, kuri pamana uzreiz, ka man tā ir, un citi to ierauga tikai pēc kāda laika."

Vaicāta, kas dzīvē tagad ir mainījies un kādus paradumus vai atziņas Mairita ņēmusi līdzi pēc projekta noslēguma, viņa stāsta, ka kardināli savu ikdienu nav pārveidojusi, taču tagad sieviete jūtas atgājusi no saspringtā režīma. "Esmu noteikusi sev jaunas prioritātes, mēģinu sakārtot citas lietas dzīvē, jo šobrīd ir diezgan liels haoss. Režīms vairs nav tik saspringts, kā bija uz projekta laiku. Es tiešām biju stingri apņēmusies – cēlos sešos no rīta, gatavoju brokastis un pārtikas "package" dienai. Bija periods, kad zālē pavadīju gandrīz visu dienu. Nogurdinošākās bija dienas, kad sanāca doties uz vakara treniņiem trenera pavadībā un mājās pārrasties tikai pēc pusnakts. Sporta zāle bija manas mājas."

Tā kā aktīvo režīmu Mairita šobrīd uz mirkli nolikusi malā, viņa nenoliedz, ka iegūtais rezultāts nedaudz sācis zust. "Muguras sāpes nav parādījušās, bet es redzu, ka muskuļos vairs nav tā tonusa." Viņa teic – kad būs sakārtojusi savu ikdienas dzīvi, noteikti atgriezīsies pie aktīvas sportošanas. "Es ļoti ceru, ka sakārtošu ikdienu tā, lai varētu atkal aktīvi darboties zālē, taču pagaidām esmu atstājusi sev tikai peldēšanu."

Mairita arī neslēpj, ka ikdienā nekad īsti nav bijusi izteikta sportiste, taču pēc gūtās kājas traumas sevis sakārtošana bijusi vitāli nepieciešama – tostarp vajadzējis atrast laiku fizioterapijai, rehabilitācijai un tamlīdzīgi. "Es labi zinu, kāds ir rezultāts, ja divas nedēļas iziet rehabilitācijas kursu, tev ir normāls režīms, tev nav jāskrien un jādomā par miljoniem lietu, esi tu un tavas fiziskās aktivitātes. Var panākt ļoti lielu efektu." Sieviete gan norāda, ka viņai nekad nav bijis mērķis nomest svaru, tomēr sanatorijā pavadīto divu nedēļu laikā, nododoties fiziskajām aktivitātēm un vienlaikus ēdot uz pusi vairāk nekā parasti, tika sasniegta laba fiziskā forma un negribot teiktas ardievas pieciem kilogramiem.

Līdzīgu situāciju viņa piedzīvojusi arī projekta laikā. Kad Mairita sākusi skaitīt un rēķināt kalorijas, secinājusi, ka to ikdienā ir pārāk maz. "Ar daudzajiem notikumiem šobrīd dzīvē un izdzīvotā stresa dēļ es nevarēju apēst pietiekoši un kritos svarā, lai gan vajadzēja pieņemties. Šeit atkal jāsaka paldies trenerei, kura palīdzēja ar padomu, un meitenēm par morālo atbalstu." Sieviete gan norāda, ka nav īpaši iemīļojusi ne saldus, ne sāļus produktus, tāpēc nav no tiem, kuriem figūras un veselīga dzīvesveida dēļ sevi ļoti jāierobežo. "Reizi pusgadā varbūt uznāk brīdis, kad gribas apēst visu čipsu paku uzreiz vai sagribas konfektes tā vairāk apēst, taču nav tā, ka uz neveselīgām lietām ārkārtīgi vilktu."

Lai sasniegtu kādus savus mērķus, ir vērtīgi, ja blakus ir kāds, kurš nepieciešamības gadījumā pados roku vai pastums uz priekšu, uzskata Mairita, jo cilvēks tā ir iekārtots – viņam laiku pa laikam ir nepieciešams atbalsts. Noslēgumā viņa teic, ka nevajag ļauties bailēm, ja tādas ir, jo rezultāts var būt patiesi vērtīgs.