Rajona bērns ar teicamnieces sindromu. Saruna ar dziedātāju Aminatu

Sarunā ar "Viņa" Aminata atklāj, ka ir iedziedājusi savu pirmo dziesmu latviešu valodā, kas jau pavisam drīz būs pieejama plašākai auditorijai. Par jauno albumu viņa teic, ka tas top, materiāla netrūkst, bet pēdējā laikā viņa ir saskārusies ar spēcīgiem emocionāliem pārdzīvojumiem, kas likuši vairākkārt mainīt domas par to, kādam tam vajadzētu būt. Māksliniece atklāj, ka tikai šogad ir apjautusi, ka ir pelnījusi mīlestību arī tad, ja ne visās jomās ir izcila.

Jūs esat viens no tiem mūziķiem, par kuriem daudz runā un raksta, bet patiesībā zina ļoti maz. Varbūt varat pastāstīt, kā sākās ceļš mūzikā?

Es nezinu, kurā brīdī sapratu, ka gribu būt dziedātāja. Man ir tāda sajūta, ka es ar šo vēlmi jau piedzimu. Es vienmēr sapņoju kļūt par dziedātāju, bet līdz noteiktam vecumam nezināju, ka dziedātāji mācās dziedāt. Es domāju, ka viņiem kaut kā paveicas, viņi nokļūst uz skatuves un viss, bet 10 gadu vecumā sāku mācīties mūzikas skolā. Es spēlēju flautu. Trīs gadus vēlāk uzzināju, ka ir tādi vokālie pedagogi, kas māca dziedāt. Tad es sāku apmeklēt privātās nodarbības.

Jau bērnībā daudz dziedājāt?

Jā, gan bērnudārzā, gan mājās ļoti daudz dziedāju. Man, protams, bija ķemme, ko es izmantoju mikrofona vietā. Es pie spoguļa dziedāju, iztēlojos, kā es izskatīšos, uz galvas liku lakatu, lai izskatītos, it kā man būtu gari mati. Ļoti daudz ko darīju. Es pati neatceros, bet mamma man stāstīja, ka es devos uz pagalmu, kur sēdēja omes, un dziedāju arī viņām, sniedzu koncertus. Es visu laiku dziedāju, arī radinieki visos svētkos lūdza, lai es kaut ko padziedu. Skatuves pieredze publiskos pasākumos sākās bērnudārzā un skolā. Skolā es dziedāju korī. Vēlāk mēs izveidojām ansambli, jo gribējām dziedāt arī popmūziku. Tad es sāku nodarboties ar vokālu, vairāk uzstāties un piedalīties konkursos.

Kāda bija bērnība Bolderājā?

Nu, tas ir rajons. Es tieši pirms dažām dienām biju tur aizbraukusi pastaigāties un izstaigāju savas mīļākās vietas. Tur ir tādas sliedes, kas ved uz jūru, un es pa tām sliedēm līdz jūrai aizgāju ar kājām. Tas bija aizvakar. Es sapratu, ka tas ir ļoti skaists rajons un forša vieta, kur augt. Protams, ir arī nepatīkamā puse, piemēram, bīstamāki cilvēki, bet man kaut kā paveicās – man ar viņiem nebija jāsaskaras. Kaut kādā ziņā es esmu nedaudz rajona bērns. Es domāju, ka tas ir manī.