Arī citādais ir skaists. Pašmāju fotogrāfe unikālā fotoprojektā atklāj, ko nozīmē vitiligo

Vitiligo izpaužas kā baltu dažādas formas un lieluma plankumu veidošanās uz ādas, un līdz šim atklātās procedūras vai medikamenti to nespēj izārstēt pilnībā. Tā kā vitiligo, it īpaši vasarā, kad ķermenis iesauļots, ir labi pamanāms, tas neviļus piesaista apkārtējo cilvēku skatienus, kas arī cilvēkam ar augstu pašapziņu var izraisīt diskomfortu un mulsumu. Tāpat arī citu neizpratne par to, kāpēc otra ķermeni klāj balti plankumi, var radīt jautājumus un pat kritiku par to, kā cilvēks ar šo slimību izskatās.

Fotoprojekta autore Kitija stāsta, ka brīdī, kad viņai diagnozēts vitiligo, ļoti pārdzīvojusi, jo apkārtējo skatieni sekojuši ik uz stūra. Savukārt, pirms vitiligo parādījies pašai, fotogrāfe iepriekš par slimību neko nav zinājusi. ''Man pašai vitiligo parādījās pirms diviem gadiem un ļoti strauji attīstījās. Es par to iepriekš neko nezināju un arī nebiju par to interesējusies, vienīgi internetā biju pamanījusi tumšādaino modeli, kurai arī ir vitiligo (Winnie Harlow). Tomēr, kad man parādījās pigmentācija, es internetā par to meklēju informāciju un uzreiz sapratu, kas tas ir un ka pavisam no pigmentācijas atbrīvoties nevar. Mana mamma, protams, steidzami veda mani pie ārsta, kurš pateica to, ko jau zināju pati.''

Iemīlēt sevi un savu ķermeni nav viegli, taču ceļā uz to labs palīgs var būt ģimene un draugi, kas arī Kitijai vienmēr bijuši līdzās. ''Sākumā patiesi par vitiligo pārdzīvoju, taču man ļoti palīdzēja tas, ka mans dzīvesbiedrs, šo vizuālo defektu uztvēra pozitīvi, tāpat arī mani draugi. Visgrūtāk man bija sabiedriskās vietās – sabiedriskajā transportā, veikalā un visur citur. Man ļoti nepatīk skatieni, un ar šādiem plankumiem tādu ir daudz. Vitiligo arī ir iemesls, kādēļ aptetovēju rokas – tetovējumi man dod tādu kā drošību un pārliecību. Nejūtos vairs tik neērti skatienu dēļ, jo, iespējams, cilvēki tagad vairāk pamana manus tetovējumus nevis pigmentācijas laukumus.'' Viņa skaidro, ka no apkārtējiem cilvēkiem saņēmusi neskaitāmi daudz jautājumu un spriedelējumu par to, kas ir šie plankumi. ''Citi domā, ka tās ir apdeguma rētas, citi –, ka tas ir nomazgājies paštonējošais krēms, bet ir arī tādi, kas domā, ka tas ir kaut kas lipīgs.''

Jautāta kāpēc nolēmusi fotoprojektu veikt, Kitija atbild: ''Veidojot šo fotoprojektu, pirmo reizi es pati sev kalpoju kā iedvesma. Ideja radās brīdī, kad biju jau nedaudz saradusi ar situāciju, un nolēmu uzmeklēt cilvēkus – tādus pašus kā es. Sākumā gribēju vienkārši iepazīties un uzņemt viņiem skaistas bildes. Taču, iepazīstot viņus, par galveno mērķi kļuva parādīt apkārtējiem to, cik mēs esam skaisti pat tad, ja atšķiramies! Ar šo vēlos mainīt cilvēku aizspriedumus un pastāstīt, ka tas ir tikai vizuāls defekts.''

Lai arī ikviena cilvēka pieredze rāda, ka arī pieaugušie var būt nekrietni un šķiežas ar nepatīkamiem vārdiem, tomēr bērnībā par to, ko sakām, domājam vēl mazāk. Arī Linda stāsta, ka, būdama maza, vitiligo dēļ apsmieta. ''Kad biju piecgadniece, man tas īsti neko nenozīmēja – kā bija, tā bija. Kompleksi sākās tikai tad, kad citi bērni tam sāka pievērst pastiprinātu uzmanību un saukāt mani par dalmācieti, par žirafi un vēl visādos vārdos. Tad es sāku to visu slēpt un gribēju, lai mana āda ir normāla – tāda kā visiem citiem. Tāpat, kad iesauļojos, man parādās jauni plankumi. Ļoti ilgu laiku man viņi nepatika, tādēļ centos ģērbt garākas bikses, garākas piedurknes, lai neviens neredz.''

Linda stāsta, ka šobrīd viss ir pavisam citādi – mainījusies ir viņa, un mainījušies ir apkārtējiem cilvēki. ''Tagad esmu ar to mierā, jo vairs neviens tam nepievērš tādu uzmanību kā agrāk. Pat ja arī ir šī uzmanība, tad līdz šim esmu saskārusies tikai ar pozitīvu. Man arī šķiet, ka ir pagājis tas laiks, kad cilvēki man nelika mieru tikai tāpēc, ka es biju citāda, jo tagad vairs nav tādu vietu, kur cilvēki uzvestos tā, kā uzvedās bērnībā. Un līdz ar to mans vitiligo man vairs ikdienā netraucē.''

Kā spilgtāko pozitīvo atgadījumu, kuru izraisījis viņas vitiligo, Linda atminas sarunu ar kolēģi. ''Pavisam nesen uzdrošinājos sākt valkāt īsākus krekliņus, zem kuriem arī atklājas plankumainais vēders. Kādu dienu mana kolēģe ierauga manus plankumus un saka: ''Tev vajadzētu vairāk rādīt ādu! Tik interesanti! Tik skaisti! Tik unikāli! Redz, kā mēs katrs esam atšķirīgs!'' Un viņa to atkārtoja visu dienu. Kādu citu dienu tā pati kolēģi kopā ar vēl vienu vienlaicīgi sāka izteikt komplimentus par manu vitiligo. Jutos glaimota, bet arī neērti, ka saņemu tik daudz uzmanības.''

Jaunā sieviete atzīst, ka vitiligo viņai palīdzējis būt sev pašai. ''Kad esi bērns, tu neko daudz nesaproti. Bet pusaudža gados tu sāc saprast, ka tev tas ir uz visa ķermeņa un tā būs visu mūžu, un ir jāpieņem sevi tādu, kāds esi. Varu teikt, ka par laimi tas mani negatīvi neietekmēja, drīzāk pozitīvi – uzlaboja attieksmi pašai pret sevi. Iemācījos sevi cienīt un saprast, ka esmu unikāla un ka vajag sevi mīlēt.''

Kopš skolas gadiem Arturam vairs nav bijusi neviena nopietna saskarsme ar huligāniem vai pēlējiem, taču bērni joprojām ir tie, kas par viņa plankumiem izsaka piezīmes. ''Tagad gadu dzīvoju Rīgā un cilvēku skatieniem vairs nepievēršu uzmanību. Tā kā par vitiligo patiesībā esmu aizmirsis, reizēm domāju: ''Viņi skatās, jo esmu otrādi uzvilcis apģērbu vai drēbes nokarājas!?'' Arī mans labākais draugs ir atzinis, ka pie mainīgās ādas pigmentācijas tik ļoti pierasts, ka pat jāieskatās kārtīgāk, lai plankumus vispār pamanītu. Tomēr visinteresantāk ir klausīties bērnos, mazos puikās ap 10 vai 11 gadiem, jo viņi jau nesaprot, kas tas ir. Ir arī tādi, kad mani apsmej un saka vecākiem: ''Paskaties uz viņu! Kas tas tāds vispār ir!? Es tā negribētu.'' Tieši bērni ir tie, kas visvairāk izrāda izbrīnu, jo tāpēc, ka nekad neko tādu nav redzējuši, apstulbst.''

''Ir arī cilvēki, kas izsaka komplimentus. Tie sāka parādīties, kad pats sāku vairāk saprast un pieņemt sevi, kāds esmu. Piemēram, festivālā Positivus cilvēki mani ir noķēruši aiz rokas un teikuši: ''Es varu ar tevi uztaisīt bildi? Tu esi tik skaists! Es arī sev tādus plankumus gribētu!'' No visiem cilvēkiem, kas ir man apkārt, 30% ir tie negatīvie komentāri, bet pārējie 70% saka, ka tas ir skaisti. Viņi arī ciena to, ka man par to nav kompleksu. Jā, tas tiešām esmu es, tā ir mana āda, un es tur neko nevaru izdarīt, tāpēc arī eju ar paceltu galvu. Man arī šķiet, ka nu jau cilvēkiem tas interesantais, tas atšķirīgais liekas skaists, tāpēc es varu teikt, ka mēs – tie, kuriem ir vitiligo –, iespējams, esam skaistāki kā vidusmēra,'' smejoties saka Arturs.

Kā arī ar šādu neparastu slimību nav iespējams ikdienā iztikt bez amizantiem atgadījumiem, un vienu tādu atceras arī viņš. ''Ir noticis arī viens smieklīgs atgadījums. Oriģināli nāku no laukiem, kur ir ļoti daudz govju. Kādu dienu braucu vienā mašīnā ar kādu draudzeni un viņas septiņus vai astoņus gadus veco brāli, kurš pēkšņi jautā: ''Mammu, Arturam tas ir tāpēc, ka viņš ļoti daudz piena dzer?''''

Viņa uzskata, ka vitiligo viņas izskatam piedod odziņu. ''Bērnībā bija ārkārtīgi dīvaini, ka visi bērni ir it kā normāli, bet tu tāds viens staigā apkārt ar plankumainu ādu. Ļoti ilgu laiku man bija kauns vilkt šortus, ja nemaldos, savus pirmos nopirku tikai pagājušajā gadā – 22 gadu vecumā. Sākumā bija grūti pieņemt, ka tu neesi kā pārējie, bet esi atšķirīgs. Tomēr, kad paliec vecāks, tā jau, man šķiet, paliek par modes lietu būt atšķirīgam, un cilvēki arī tādus atšķirīgos meklē.''

''Tāpat mani īsti neapsmēja, bet neviens nevarēja saprast, kas tas ir, tāpēc nemitīgi uzmācās ar jautājumiem. Es arī nekad negāju peldēt, jo bija kauns par savu ķermeni. Citi mēdza uz mani rādīt ar pirkstiem un teica draugiem, lai skatās uz mani un maniem plankumiem. Tagad esmu to pieņēmusi, un man tie plankumi ir kā citiem tetovējumi. Bet, protams, ir arī cilvēki, kuriem tas patīk. Daudzi man arī prasa, kādu matu krāsu lietoju, bet nekad neesmu krāsojusi savus matus, un reti kurš tam tic,'' stāsta Signetta.

Šobrīd jaunā sieviete savu ādu un, kā pati to dēvē, mantojumu ir iemīlējusi un cer, ka arī nākamās viņas ģimenes paaudzes būs apveltīta gaišiem plankumiem. ''Tas, kas man liekas ļoti interesanti, ka vitiligo iet no paaudzes uz paaudzi. Arī manam krusttēvam meita, kura ir maza mana kopija – gan ar plankumiem, gan sirmo šķipsnu. Un es ceru, ka tas turpināsies un arī maniem bērniem būs sirmā šķipsna un plankumi. Viņiem, protams, nāksies pie tā pierast, bet gan jau viņu laikā tas viss nebūs tik neparasti.''

Atminoties skolas gadus, jaunā sieviete smejas un stāsta, ka skolas laikā gājis jautri. ''Mani izsmēja par to, jo man bija dabīgi tumši mati, uz kuru fona baltā šķipsna izcēlās. Arī skolotājas pārmeta, ka tik mazam bērnam it kā krāso matus, jo nevarēja pieņemt, ka tas ir dabīgi. Tāpat arī par plankumiem ilgu laiku pārdzīvoju, jo bērni apsmēja par visu ko, pat par manu degunu.''

''Šobrīd to, ka man un meitai ir vienāda šķipsna, uzskatu, ka tā ir kaut kāda dāvana no augšas, ka abas esam īpašas. Vienmēr visām frizierēm ir pārsteigums par manu šķipsnu – ja sanāk nomainīt jaunu, tad skatās un brīnās, kā tas var būt. Ļoti grūti man bija pieņemt to, ka esmu citādāka, bet tagad beidzot es patiešām ar to esmu mierā. Tas ir kaut kas, kas man vienkārši ir jāpieņem. Tāpat katrs no mums ir citādāks, bet es esmu citādāka šādā veidā,'' secina Luīze.

''Man bija grūti pirmajā klasē iet uz skolu, jo citi nevarēja mani pieņemt. Viņi baidījās, ka arī viņiem tas pielips. Bet pieaugot jau sapratu, ka viss kārtībā un nav par ko kautrēties. Man arī bija grūti tas, ka māsu citi varēja pieņemt, jo viņai nekā tāda nebija, bet par mani smējās. Tagad plankumi pat liekas ļoti skaisti,'' skaidro Lizete.

''Atzīšos – arī es kopā ar saviem draugiem kādreiz apsmēju Lizeti par to, ka viņai ir tādi plankumi. Bet tas bija uz īsu laiku, jo mamma norāja, ka tā daru. Tagad man pašai ir plankumi,'' atklāj Elīza.

Šobrīd cilvēki tikai paskatās uz māsu plankumiem un uzreiz novēršas, jo tas neliekas nekas neparasts. Ir tādi, kas tomēr kaut ko pajautā, bet tie lielākoties ir mazi bērni, kuri nesaprot un kuriem interesē, kas tas ir. Savukārt pieaugušie saprot un pieņem tevi tādu, kāds esi.

Emīls atšķirībā no citiem fotoprojekta varoņiem ar vārdiem daudz nešķiežas, taču tam ir savs izskaidrojums – viņaprāt, vizuālie defekti cilvēku tikai padara vēl skaistāku un neparastāku. ''Pirmie plankumi man parādījās pirms diviem gadiem, kad man pašam bija 21. Es par to jau no paša sākuma pārlieku nesatraucos, jo tobrīd man bija problēmas ar liesas plīsumu, kas ir nopietnāka problēma kā ādas pigmentācijas maiņa. Godīgi - mani nekad izskats nav uztraucis, kā arī ar laiku šie plankumi man pat iepatikušies, jo tas izskatās interesanti un ikdienā ieintriģējošāk ir pētīt to, ko ne vienmēr redzi, kas ir attiecināms arī uz vitiligo. Tāpat neesmu saņēmis ļoti aizvainojošus komentārus. Taču ir bijuši gadījumi, kad cilvēki pajautā, kas tas ir, bet vairāk neko.''