Ieva Florence-Vīksne: māksla diktē noteikumus, sava dzīve jāpievelk klāt

Jau no pusaudžu gadiem Ieva ir iegrimusi aktiermākslā, kas nu jau kļuvusi par viņas dzīvi. Pārējās lietas, ko viņa dara, papildina ikdienu. Viņa veido projektus "BM production", "Mīlas buduārs", ir grupas "Bad Habits" menedžere, "Radio SWH" balss, piestrādā par modeli un dara vēl ļoti daudz ko citu, taču galvenā dzīves sastāvdaļa ir kino un teātris.

Iestājoties Latvijas Kultūras akadēmijā, pirmie vārdi, ko dzirdēju, bija Māras Ķimeles teiktie: "Uz pasaules ir daudz labāku profesiju par šo. Nevajag kļūt par aktieri, jums nebūs nekā." Atceros, ka viens puisis pacēla roku un smejoties jautāja, vai nav kaut kas pozitīvs, ko pateikt pirmajā studiju dienā. Viņa apdomājās un skarbi noteica: "Nē!" Šis teksts man ļoti iespiedās atmiņā, jo Ķimelei ir taisnība.

Māksliniece pati atzīst, ka aktiera profesija paņem visu, aizstājot ģimeni un draugus, lēnām ievelkot savās važās. Ja esi izvēlējusies šo profesiju un tā tevi, tad savienojumā rodas spēks. Ir jāprot valdīt šo spēku, lai neaizplūstu projām. Šobrīd Ieva vēl ir kāzu periodā, jo pavisam nesen iesoļoja laulības ostā. Sieviete saprot, ka nepieciešams stiprs mugurkauls, lai dzīve nemētātu apkārt, lai lomas, kas iesakņojas, netraucētu veidot savu ģimeni un dzīvot savu dzīvi. Šobrīd jāspēj apvienot mākslu ar sievas statusu.

Kā nonāci pie aktiermākslas?

Atceros, ka Indra Briķe man piezvanīja un teica, ka seriālam "Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums" vajag aktrisi. Viņa paziņoja, ka ir mani pieteikusi. Tajā laikā man bija 19 gadi. Mani izvēlējās, tā bija liela loma neprofesionālai aktrisei. Tajā mirklī es gaidīju atbildi no akadēmijas, jo vēl nebiju uzņemta aktieros, bet jau sāku kāpt pa karjeras kāpnēm.

Nedēļu vēlāk paziņoja, ka esmu pieņemta Latvijas Kultūras akadēmijā. Lai arī bija aizliegts paralēli mācībām darīt kaut ko citu, es biju izņēmums, un Māra Ķimele atļāva darboties. Jau pirmajā kursā es sāku dzīvi dalīt divās frontēs, kas bija kino un teātris. Divas ļoti atšķirīgas lietas. Kino es iemācījos darboties ar kamerām. Virdžīnija Lejiņa, kura ir seriāla "Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums" autore, režisore, bija mana skolotāja, kas iemācīja strādāt smalki un precīzi.

Kura fronte – kino vai teātris – sirdij tuvāka?

Man patīk darbs, kurš spēj mani piepildīt. Piepildījumu savukārt mēru pēc iegūtajiem laimes brīžiem. Jo vairāk sevi ieguldu, jo vairāk gūstu atpakaļ. Kino – pirmā mīlestība, kuru turu sirsniņā kā ļoti īpašu. Taču kino ir ļoti grūti aizbēgt no sevis, caur acīm spīd pieredze. Tu nevari nospēlēt pilnvērtīgi savu lomu, ja kaut ko nezini. Vari apslēpt to, ko tu zini, bet nezināšanu ļoti labi redz. Mēs filmējām Pirmā pasaules kara laika ainu filmā "Dvēseļu putenis", jāsaka paldies režisoram, jo viņš uztaisīja tādu laukumu, kas spēja radīt sajūtu, ka tiešām atrodies tajā laikā. Tur nekas nebija jāspēlē, visas emocijas bija īstas, sajūtas bija īstas.