Foto: DELFI
Horeogrāfa un vairākkārtējā Deju svētku virsvadītāja Jāņa Purviņa darbs un dzīve ir deja. Viņš norāda, ka ar to mostas un dodas gulēt. Lai arī pašam ceļš uz savu nodarbi šķiet likumsakarīgs, mākslinieks neslēpj, ka ir saskāries ar neizprotošu un pat noraidošu attieksmi pret savu profesiju. Viņa tēvs savulaik pat atteicies apspriest dēla nodarbošanos un vairākus gadus izvairījies apmeklēt koncertus. Viss mainījies, redzot Jāni uz skatuves.

Par to, kā dzīvē ienākusi deja, kur ir tās vieta horeogrāfa dzīvē un ko tā nozīmē latviešiem, viņš pastāstīja sarunā ar "Viņa".

Varbūt sarunu varam sākt ar kaut ko pavisam vienkāršu – kā jūs vispār nonācāt līdz dejai? Un kāpēc izvēlējāties tautas deju?

Tā godīgi runājot, iespējams, pašā, pašā bērnībā bija kaut kādas citas domas par savu profesiju, kas es būšu, kad izaugšu liels. Viena no tām bija – skolotājs. Bet nekur tālu no pašreizējās situācijas jau tas arī nav. Bet vispār, cik es sevi atceros, no bērna kājas viss ir bijis saistīts ar dejošanu. Dejot es sāku jau bērnudārzā. Tur, protams, bija zaķīši, kaķīši un tamlīdzīgi. Skolas laikā, pēc pirmās vai otrās klases, es jau dejoju tautas deju ansamblī "Uguntiņa". Pēc tam sāku dejot tautas deju ansamblī "Līgo". Mācoties astotajā klasē, turpat skolā sāku vadīt pirmo tautas deju kolektīvu skolā.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Abonē un lasi vairāk:

LasāmgabaliDelfi Plus

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit