Gustavs Zālītis par peldējumu no Kolkasraga uz Roņu salu: gribēju pierādīt, ka latvieši var

Gustavs, atminoties, kā sācis nodarboties ar peldēšanu, saka: "Peldēt sāku kādā trešajā klasē. Ja šobrīd bērnu ārpusskolas aktivitātes ir ļoti daudzpusīgas – viens bērns gan dzied, gan dejo, gan zīmē, gan spēlē instrumentu u. tml. –, tad tolaik bija pieņemts, ka tu nodarbojies tikai ar vienu. Tā arī man iepatikās peldēšana. Vienu brīdi gan gāju arī tautas deju ansamblī, taču man tur ļoti nepatika. Tā es pieķēros baseinam un kopš tā laika joprojām tur darbojos."

Kādu savas dzīves periodu viņš strādājis Jūrmalas pludmalē par glābēju, bet pēcāk, piestrādājot peldbaseinā par glābēju, vecāko treneru pamudināts, pats kļuva par treneri. Gustavs skaidro, ka pārmaiņas notikušas dabiski. "Bija tā, ka man bija jāsavieno vienlaikus līdzīgi, bet reizē atšķirīgi uzdevumi – pludmales glābšanas darbs bija Jūrmalā, bet darbs peldbaseinā Rīgā. Darba stundu bija daudz, un es izlēmu no viena atteikties par labu otram. Dienestā, protams, ir savs šarms – aktīva ikdiena, formas tērps, pludmale. Bet tur es jau savu daļu izaicinājumu biju pieveicis un gribēju pamēģināt ko jaunu. Līdz ar to šāds lēmums tobrīd likās loģisks."

Tā kā ūdens bijis Gustavam līdzās teju visu viņa līdzšinējo mūžu, jautāju, kas viņam peldēšanā patīk visvairāk. "Šobrīd man patīk peldēt dabīgās ūdenstilpēs, jo baseinā es esmu nopeldējis visus skolas gadus. Kad sāku strādāt par glābēju pludmalē, sāku peldēt jūrā, upēs, ezeros – tur ūdens sniedz svaigus iespaidus un gandarījumu. Tāpat dabiskās ūdenstilpēs ūdens nekad nav vienāds un vienmēr ir jauni izaicinājumi. Baseinā, protams, ir forši, tu vari iegūt ļoti labu treniņu, bet tas ir citādi."

Kolkasrags–Roņu sala

Jau vairākkārt pieminēts vārds "izaicinājums", kas liek noprast, ka Gustavs labprāt cenšas pārbaudīt sevi un savas spējas, uzņemoties dažādus pārbaudījumus. Un viņa pelde no Kolkasraga līdz Roņu salai pavisam noteikti bija izaicinājums. "Tas notika tolaik, kad strādāju par glābēju Jūrmalā. Gadu iepriekš Ingus Siliņš bija mēģinājis veikt šo gabalu, un mans kolēģis Pēteris Pētersons bija ekspedīcijas vadītājs – atbildēja par tehniskajiem un drošības jautājumiem. Es kādā reizē vienkārši pajautātu, kas tas bija par aizķeršanās akmeni, ka Ingum neizdevās, kāpēc viņi nedarīja tā vai šitā. Un tad radās ideja, ka mēs nākamajā gadā varētu savākties un mēģināt vēlreiz. Pēteris atkal uzņēmās tehnisko un drošības pusi, bet es gatavojos peldēšanai. Mums, protams, pievienojās arī citi domubiedri, kas palīdzēja ar citām lietām." Kā vēl vienu iemeslu, kāpēc viņš nolēmis mesties šādā avantūrā, Gustavs min to, ka līdz tam bieži dzirdējis izskanam tādus jautājumus kā: "Kāpēc latvieši nevar, bet igauņi var? Ar ko jūs esat sliktāki? Kāpēc tikai mēģinājāt – vairāk nevarat?" Tā nu viņš nolēmis jautājumiem atbildēt ar rīcību un parādījis, ka arī latvieši var.

Tie, kas, iespējams, ceļu no Kolkasraga līdz Roņu salai mērojuši motorlaivā vai jahtā, zina, ka maršruts ir 38 kilometrus garš. Laivas braucējam tas pavisam noteikti ir tīrais nieks, ja, protams, jūrā neplosās vētra, taču peldētājam tas ir teju tāds pats gabals, kāds jāpieveic ultramaratona skrējējam. Gustavs stāsta par peldēšanas norisi: "Līdzīgi kā, skrienot ultramaratonu, tu vari pāriet soļos, apsēsties uz zemes, bet nevari uzkāpt uz velosipēda vai iesēsties auto, tāpat arī peldot – laivā es nekāpu. Taču atšķirība ir tāda, ka peldot tu nevari nedz apsēsties, nedz nogulties. Tu vari samazināt peldēšanas tempu, vari pamainīt peldēšanas veidu, piemēram, peldēt uz muguras, tādējādi atbrīvojot vienu vai otru muskuļu grupu, lai nepārpūlētu sevi un spētu atkal turpināt ceļu.

Līdzīgi kā ultramaratonā, reizi pusstundā man padeva speciālo uzturu – batoniņus un uzturvielu maisījumus – vai iedeva padzerties, tikai tas viss notika ūdenī. Tāpat arī būtiska atšķirība starp ultramaratonu un peldēšanu ir tā, ka ūdens ķermeni dzesē, enerģijas patēriņš ir lielāks un lielāka ir arī ūdens pretestība. Runājot par maršrutu, Kolkasrags, Irbes upes šaurums ir pazīstams kā Rīgas jūras līča un Baltijas jūras satikšanās vieta, kur ir mūžīgās vēju un ūdens straumju sadursmes, kuras nav iespējams iepriekš prognozēt. Pirms noliktās dienas mums arī bija prognoze, ka dienas pirmā puse būs mierīga un vējš kāpināsies pēcpusdienā, taču prognoze nobīdījās par pāris stundām."

Gustavs atklāj, ka procesa laikā notikuši vairāki kuriozi. Kā vienu viņš min – pavadošajai jahtai naktī pirms peldes iespēris zibens. "Zibens spēriens izslēdza visu jahtas elektroniku, bet, kā zinām, mūsdienās viss tiek vadīts ar tehnoloģiju palīdzību. Par laimi, jahtas ''Columba'' kapteinis bija pietiekami kvalificēts un spēja visu izdarīt vecmodīgā veidā – ar karti un kompasu. To, ka jahtai iespēris zibens, es, protams, uzzināju tikai tad, kad viss jau bija aiz muguras."