Dagnija uz Rīgu pārcēlās, tikko beigusi vidusskolu, lai turpinātu studijas sevis izvēlētajā jomā. Neskatoties uz to, ka sociālā joma nav saistīta ar rokdarbiem, adīšana viņai vienmēr klusi un nemanāmi sekojusi līdzi – varētu teikt, ka teju no šūpuļa līdz pat mūsu sarunas dienai.
"Cik man zināms, visas manas dzimtas sievietes bijušas rokdarbnieces," stāsta Dagnija. "Mamma bija audēja, tāpēc mums mājās bija lielās stelles. Viņa auda dažādus lakatus. Arī tētim māsa, vecmamma un māsīca ir adītājas. Dzijas mums vienmēr bijušas mājās." Atskatoties un papētot savu radinieku nodarbošanos, Dagnija teic, ka viņas pievēršanās adīšanai bijusi visnotaļ loģiska.
Viss sākās ar vienu cepuri
"Man ļoti patika mājturība un rokdarbi," teic Dagnija. "Citas rīstoties adīja. Viebās. Viņām mammas pabeidza adīt zeķes, savukārt man tas viss ļoti patika." Sieviete atklāj, ka viņai pie sirds gājusi ilgstoša skatīšanās adīšanas grāmatās un dažādu rakstu pētīšana, tomēr Dagnija piebilst – pārceļoties uz Rīgu, adīšana esot nolikta nedaudz nostāk. "Protams, kad nāca ziema, vienmēr adīju zeķes. Man ļoti patika. Arī, kad piedzima meitiņa, adīju viņai zeķes, vestītes un cepures, jo šķita – kāpēc man pirkt, ja pati varu uzadīt." Lai gan adīšana viņai vienmēr bijusi asinīs, pētot literatūru par šo tēmu un pa reizei arī uzadot kādu šalli vai džemperi sev un kādam tuviniekam, viņai nekad nebija šķitis, ka tā varētu kļūt par ikdienas nodarbošanos. Adīšana Dagnijai vienmēr bija tikai hobijs
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
