Sargāt latvisko kopš bērnudārza: štāba virsseržants Andris Subačs par ģimeni, dienestu un dzimteni
Foto: Latvijas armija
Ģimene, kurā teju visi ir saistīti ar armiju un Latvijas sargāšanu, – tā var teikt par Subaču ģimeni no Lēdurgas. Andris ir Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljona virsseržants, viņa sieva Gunita ir Nacionālo bruņoto spēku Kauju atbalsta bataljona seržante, savukārt abu dēls Emīls ir vecākais zemessargs un nodaļas komandieris ar lieliem plāniem nākotnē kļūt par virsnieku. Jaunākā meita Enija, kura gan vēl tikai mācās pamatskolā, jau šobrīd interesējas par iespēju savu dzīvi saistīt ar armiju. Vecākā meita Helēna gan ar armijas lietām nav saistīta, taču ļoti vēlas apgūt šaušanas tehniku. Patriotisma nedēļā tikāmies ar štāba virsseržantu Andri Subaču, lai runātu par darbu militārajā jomā, par to, ko viņam un viņa ģimenei nozīmē Latvija un patriotisms, kā viņi svin valsts svētkus un kā tas ir, kad ģimenē teju visi ir saistīti ar darbu militārajā jomā.

Kā jūs izvēlējāties karavīra profesiju?

Profesiju izvēlējos, kad aizgāju dienēt obligātajā dienestā. Pabeidzu obligāto militāro dienestu, nedaudz pastrādāju civilajā vidē un sapratu, ka armija mani saista daudz vairāk. Mana pirmā dienesta vieta profesionālajā dienestā bija Baltijas miera uzturēšanas bataljons, kur viss notiek pa īstam, kur nav tikai mācības, – tur ir došanās uz misijas vietām, un tas mani saista visvairāk. Savā 20 gadu profesionālās darbības laikā kopumā esmu bijis četrās misijās. 1999. gadā biju Bosnijā un Hercegovinā, 2005., 2009. un 2011. gadā biju Afganistānā. 2009. gadā biju arī vienā no trim misijām, kas notika Operatīvās mentoringa un sadarbības grupas ietvaros (OMLT). Tur visi saprata, ka tā nav vienkārša miera uzturēšanas misija vai apmācības, ka mēs tur it kā braucam mācīt afgāņu spēkus. Tā bija kā reāla kaujas misija, kaujas pieredze.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!