Sapucēt sievietes, kuras dzīve nav lutinājusi. Manikīre Ance par labdarību un nesavtīgu palīdzību  (1)

Ance ir 29 gadus veca sieviete no Zaļeniekiem, kura 15 gadu vecumā ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Jelgavā. Ance stāsta, ka tajā laikā ģimenē notikusi traģēdija – nomiris viņas tētis, tāpēc pārcelšanās bija viens no veidiem, kā izbēgt no apkārtējo spiediena mazā ciematā. Pēc vidusskolas absolvēšanas viņa aizbrauca jauniešu programmā "Working Holidays" uz Kanādu un šo laiku sauc par labāko gadu savā dzīvē.

"Atbraucot atpakaļ, gan biju kā no laivas izmesta," teic Ance. "Pēc atgriešanās pirmo gadu strādāju par auklīti – sāku strādāt tā saucamos pieaugušo cilvēku darbus. Iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, lai mācītos multimediju komunikāciju." Jāpiebilst gan, ka universitāti viņa pabeidza tikai šogad – astoņus gadus pēc iestāšanās. "Pirmo akadēmisko gadu paņēmu piespiedu kārtā, lai nebūtu jāmaksā par vienu priekšmetu, bet pārējie bija slinkums vai pašas nespēja kaut ko izdarīt. Vēl viens bija slimības dēļ, jo man bija jēli roku pirksti, tāpēc nevarēju uzrakstīt bakalauru." Viņa gan atzīst, ka bija gaidījusi lielāku gandarījumu par diplomu, taču tas izpalika – iespējams, tāpēc, ka tas nepabeigtais tik ilgi vilcies līdzi.

Šobrīd Ance ir manikīre, kas savu ikdienu pavada, rūpējoties par dāmu skaistumu un viņu rokām. Neskatoties uz to, ka studiju laikā Ance strādājusi dažādos reklāmas un sabiedrisko attiecību uzņēmumos un viņai šī lieta patikusi, pēc sešiem darbā pavadītiem gadiem sieviete nolēma šo jomu pamest. "Man sākās veselības problēmas, bet tās saistītas ar manu svaru. Biju uzaudzējusi 135 kilogramus, tāpēc bija fiziski un morāli grūti turpināt darbu." Kā otru iemeslu Ance min rutīnu, ar ko viņa nespēj sadzīvot: "Dzīvoju Jelgavā, biju attiecībās, un tie seši gadi, kas nobraukāti vilcienā, radīja nolemtības sajūtu. Tās pašas sejas, tās pašas žāvāšanās. Rutīna mani iekšēji nogalināja."

Pamazām Ance savedusi kārtībā savu veselību, paralēli strādājot "freelance" darbus, kas saistīti ar tekstiem un sociālajiem tīkliem. "Sapratu, ka man vajag atrast darbu, ar kuru iespējams pelnīt naudu un kas neiekļautos rutīnas rāmī." Tajā mirklī prātā ienākusi doma par manikīres specialitāti. "Es pati sev vienmēr mājās lakoju nagus, un patika, kā man sanāk. Sapratu – te ir iespēja, un re, kur ir kursi. Esmu no tām, kas uzskata – kursiem jābūt obligāti, jo ar "YouTube" skoliņu galā tikt nevar."

Kursos atklājies, ka Ancei ir pamatīga alerģija pret dezinfekcijas līdzekļiem, kā rezultātā viņai pat nedēļa bija jāpavada slimnīcā pie sistēmas. "Man atklājās kontaktdermatīts. Taču es biju ieguldījusi savu laiku, savus līdzekļus, tāpēc sapratu, ka nevaru visu aizmest vējā. Es zināju, ka varu apiet sistēmu. No dezinfekcijas izvairīties nevar, jo tas ir pret likumu, taču varu iemācīties ar alerģiju sadzīvot." Ance teic, ka pirmais gads bijis grūts, jo nācies strādāt dubultajos cimdos. "Izliksim tīri skaitļos – kursi maksāja ap 400 eiro, biju sapirkusi ļoti lielu daļu produktu. Rupji rēķinot, biju iztērējusi aptuveni tūkstoti eiro. Man bija izvēle apiet sistēmu – veikt manikīru, ievērojot dezinfekciju un sadzīvojot ar alerģiju. Kāpēc gan to nedarīt?" Viņa arī skaidro, ka konsultējusies ar ārstiem, vai šādā gadījumā ar laiku nepasliktināsies viņas veselības stāvoklis, un arī viņu slēdziens bija manikīram un Ancei labvēlīgs.

Pirms diviem trim gadiem Ance pirmo reizi dzirdēja par iniciatīvu radīt skaistuma dienu sievietēm, kurām ir neārstējami vai smagi slimi bērniņi. Viņa nodomājusi – kāpēc gan nepieteikties arī pašai? Diena esot izdevusies par visiem 100 – dāmas esot cienātas ar dažādām uzkodām, atmosfēra arī bijusi ļoti patīkama. "Pēc tās dienas domāju – man taču tas nerada nekādus apgrūtinājumus un finansiālus robus, jo manikīrs tomēr ir standarta lieta, kuru lielākoties dara ik mēnesi. Kāpēc gan neiepriecināt šīs sievietes nevis reizi gadā, bet katru mēnesi, ja es to varu izdarīt?" Ance uzsver, ka finansiālie līdzekļi viņas dzīvē nav neierobežoti, tāpēc arī naudas, ko atvēlēt labdarībai klasiskajā nozīmē, neesot tik daudz. "Bet man ir šī prasme – manikīrs, ko varu darīt, lai kaut uz piecām minūtēm sagādātu sievietei foršas emocijas. Man klientes ir teikušas, ka nav labākas lietas, kas spēj uzlabot dienu, kā manikīrs." Viņa arī stāsta, ka sievietēm ļoti patīk skatīties uz rokām pēc manikīra un tas liek viņām justies labāk. "Mēs pat reizēm nepamanām mazās lietas. Sakopti nagi un rokas ir baigi foršā lieta, jo tās burtiski visu laiku ir acu priekšā."

Lai gan sākotnēji Ance bez maksas vienu dienu mēnesī piedāvāja manikīru sievietēm ar smagi slimām atvasēm, šobrīd ideja ir paplašinājusies – tagad viņa šo pakalpojumu par brīvu sniedz arī sievietēm, kuras kādu dzīves posmu pavadījušas bērnunamā. Ance stāsta: "Šī tēma šobrīd ir aktuāla. Sabiedrība ir jāinformē par to, ka nevaram dzīvot savā burbulī, kur viss ir skaisti. Atnākam mājās, ieslēdzam televizoru, paskatāmies "Netflix", apēdam kartupeļus ar karbonādi – un viss ir forši, bet ārpus mūsu komforta zonas ir pilnīgi cita pasaule, citas problēmas." Ance pieļauj, ka sievietēm, kuras dzīvojušas bērnunamā, zudusi daļa iespēju izbaudīt sievišķības pasauli. "Piemēram, kad es gāju vidusskolā un gribēju uzlikt gela nadziņus, man bija tā iespēja. Gribēju nokrāsot matus, paprasīju mammai piečuku un nokrāsoju. Es neapgalvoju, ka viņām tā visa nebija, taču man gribējās sniegt iespēju viņām to izbaudīt."

Ance piekrīt populārajam viedoklim, ka lūgt palīdzību ir daudz grūtāk nekā sniegt. "Man tas prasīja gadu, pusotru, lai aizpildītu vienu dienu mēnesī, jo tā tiešām nav tā lieta, par kuru tu staigā apkārt un trallini. Parasti šīs sievietes piesaka draugi un radinieki. Ļoti reti viņas pašas zvana." Viņa teic, ka arī pašai reizēm ir grūti pārkāpt sev un saaukstēšanās gadījumā kādam palūgt atvest zāles. "Mums ir ieaudzināts, ka nedrīkstam raudāt, izrādīt savas emocijas, atzīt, ka mums dzīvē iet grūti, jo kādam taču iet vēl grūtāk. Mums ir jābūt tik šausmīgi robotizētiem – emocijas varam izrādīt tikai tad, kad kāds ir piedzimis, nomiris, vai kāzās. Kad viņas atnāk pie manis, es neprasu – "Nu, pastāsti, kā tev tajā bērnunamā gāja?" vai "Ar ko tad tavs bērniņš slimo?". Tā ir absolūti melnā zona. Ja sieviete par to gribēs runāt, viņa pati sāks. Man ar to nav problēmu."

Manikīre uzsver – katram meistaram jājūt, vai cilvēks grib ar viņu runāt vai ne. Iespējams, viņš vienkārši grib paklusēt, iespējams, parunāt par ikdienišķām lietām, min Ance. "Piemēram, ka vīrs nav iznesis atkritumus. Es vienkārši uz šiem aspektiem, ka viņām ir slimi bērniņi vai viņas nāk no bērnunama, skatos kā uz ļoti attālu problēmsituāciju, par kuru man nevajadzētu uzdot liekus jautājumus. Paldies Dievam, man ir spēja saprast, vai cilvēks grib runāt vai ne."

Ance stāsta, ka viņas klientes ir ļoti dažādu profesiju pārstāves un tas manikīres darbu padarot ārkārtīgi interesantu. "Aizraujoši paklausīties, ko viņas stāsta. Man ir tēmu klientes, piemēram, ar vienu runājam tikai par vīriešiem, ar citu – aktualitātēm pasaulē. Man ir arī kliente striptīza dejotāja, un tā man ir pilnīgi cita pasaule, kas nekad nav bijusi pietuvināta, bet ir nenormāli interesanti uzzināt, kas tur notiek." Viņa gan norāda, ka arī pašai ir sliktās dienas, kad vienkārši negribas runāt. "Tad arī skaidri pasaku – "sorry", draudziņ, šodien galīgi nebūs runājamā diena. Neviena nekad nav likusi justies nekomfortabli tāpēc, ka nevēlos runāt."

Sieviete tic, ka sev apkārt savākusi godīgus cilvēkus, tāpēc negribētu domāt – kāda melo, lai tikai varētu uztaisīt manikīru bez maksas. "Arī tviterī – par šīm akcijām es komunicēju tikai caur turieni. Man ir radies iespaids, ka tur tiešām ir kritiski domājoši un gudri cilvēki, kuri neizmantos situāciju." Ance teic, ka par šādām lietām melot ir absurdi, jo neviens negribētu nonākt situācijā, ka audzis bērnunamā vai viņa ģimenē ir smagi slims bērniņš. "Un tas viss tikai tāpēc, lai ietaupītu 20 eiro uz manikīru. Man līdz šim nav radies iespaids, ka kāds šo iespēju izmantotu negodīgi."

"Man tiešām šķiet, ka mēs par maz pievēršam uzmanību labdarībai," teic Ance. "Piemēram, ir Ziemassvētku laiks, kad nodarbojamies ar labdarību, un tas ir labi. Cilvēki uz Ziemassvētku laiku ir dāsnāki. Tas ir forši un labi, bet, tā kā intensitāte ir tik milzīga šajā laikā, mēs aizmirstam par visu pārējo gadu, jo – hei, es taču Ziemassvētkos jau noziedoju! Man tiešām ir prieks par katru, kas to izdara Ziemassvētku laikā, bet labdarībai nav jābūt tīri naudas izteiksmē. Piemēram, es taisu bezmaksas manikīru, un man šķiet, ka katram cilvēkam ir iespēja padomāt, kā nodarboties ar labdarību, neziedojot milzīgas summas, bet palīdzot citā veidā."

Ance dalās pārdomās, ka bieži vien cilvēki pievēršas konkrētam labdarības mērķim, jo izjūt personīgu saikni, piemēram, pats vai tuvinieki dzīvē bijuši līdzīgā situācijā. "Tad viņi saprot visu sistēmu – kāpēc viņi to dara." Viņa gan norāda, ka šie cilvēki, protams, nav vienīgie, un viņa ir tam piemērs. "Arī tie 20 centi, kas iemesti kastītē pie veikala kases, ir sava veida labdarība."

"Cilvēki varētu vairāk padomāt, kā viņi var palīdzēt," uzskata Ance. "Es katru pusgadu izeju cauri savam skapim ar cerību, ka tur nebūs, ko mest ārā, bet katru reizi savācu divus maisus, kurus varu aiznest uz labdarības veikaliem. Tāpat var izrevidēt savu dzīvojamo telpu un saprast, ko nevajag, jo tiešām varbūt kādam noderēs – daudz vairāk nekā tev. Ja nelieto kaut ko gadu, kāda iespēja, ka lietosi nākamos piecus?!"

Viņa pieļauj, ka cilvēki labdarībā tik ļoti neiesaistās, jo ir žēl ziedot savu laiku. "Tādēļ, vēloties palīdzēt, viņi labprātāk ziedo naudu. Es ziedoju laiku, un te nav sacensības, kurš no veidiem ir labāka labdarība. Abējādi tiek palīdzēts cilvēkiem, kam tas nepieciešams."

Ance ir aktīva mikroblogošanas vietnes "Twitter" lietotāja – te viņa regulāri dokumentē savas ikdienas gaitas, pārdomas, dažādas atziņas un arī novērojumus. Viņa skaidro: "Izmantoju "Twitter", jo tā ir iespēja iziet no sava burbuļa. Tur ir iespēja sasniegt daudz plašāku auditoriju – cilvēkus, kuri ir ārpus tavas komforta zonas, ikdienas diskusiju platformas. Man ļoti patīk, ka ar savu domu un "Twitter" ierakstiem esmu sastapusi daudz cilvēku, kurus nebūtu sasniegusi, vienkārši strādājot birojā."

Šobrīd viņas profilam ir nedaudz vairāk par sešiem tūkstošiem sekotāju. "Man ļoti patīk "Twitter" pieejamā atgriezeniskā saite. Atšķirībā no "Instagram" šī tomēr ir platforma, kurā vizuālais nav tik būtisks – svarīga ir tava doma. Man patīk iespēja diskutēt un paskatīties, ko citi cilvēki domā, jo ir iespēja uzzināt daudz ko jaunu. Starp citu, šeit arī "breaking news" vari uzzināt pirmais." Tāpat Ance uzsver, ka šajā vietnē iespējams tuvāk pavērot politiķus, slavenības un citus sabiedrībā atpazīstamus ļaudis. "Šeit jebkurā brīdī ar viņiem var arī iesaistīties diskusijās. Piemēram, uz Saeimu gan nevar jebkurā mirklī tā vienkārši aiziet un parunāt."

Ance nenoliedz, ka viņas dzīvē bijuši arī lūzuma punkti. "Savā "Twitter" karjerā esmu bijusi ļoti "tumšās" vietās. Man, piemēram, ir sūtītas nāves draudu vēstules, ļoti nepatīkamas ziņas, lai neteiktu vairāk." Viņa atklāj, ka dzīvē ļoti svarīgs ir godīgums, tāpēc ir lietas, kuras uzskata par pareizām un nepareizām. "Man nav kauna par to rakstīt, bet ir cilvēki, kas tam nepiekrīt, – tas, protams, ir loģiski. Jo īpaši tas izpaužas, kad rakstu par randiņiem, satikšanās pieredzi un tamlīdzīgi. Cilvēkiem šķiet ļoti būtiski pateikt, ka nekad neatradīšu otro pusīti, mani nekad neizvēlēsies, jo man ir liekais svars. Es nezinu, kāpēc cilvēkiem ir vēlme iedzelt tikai tāpēc, ka uzraksti savu subjektīvo patiesību." Ar laiku viņa sev uzaudzējusi biezāku ādu un tagad jau spēj atšķirt, kurš vienkārši ir "trollis" un kuram vajag atbildēt pretī tieši tādā pašā stilā.

"Man ir viena diezgan laba paziņa, kura "Twitter" ir skarba un tieša," turpina Ance. "Man no viņas, ja godīgi, bija bail. Bet tad es viņu satiku dzīvē, un viņa ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādu esmu satikusi. Te iestājas tā kognitīvā disonanse. Viņa vēl joprojām ir Anna tviterī un Anna dzīvē." Ance gan teic, ka pašai draudzenei šķietot – abās vidēs viņa ir pilnībā vienāda.

Sieviete stāsta, ka pat dažādos publiskos pasākumos cilvēki viņu uzrunā kā Anci no "Twitter". "Esmu arī ar vairākiem vīriešiem, kas ir "Twitter", gājusi uz randiņiem. Mans "Tinder" ir bijis "Twitter". Arī puisis, ar kuru satiekos tagad, iepazīts tieši tur. Man šķiet, ka šādi var ļoti labi iepazīt cilvēku, pirms satiec viņu dzīvē. Vari apskatīties, kādās diskusijās viņš iesaistās, ar kādu saturu viņš dalās. Sākumā tas ir svarīgi, lai saprastu, vai vispār vēlies šo cilvēku uzrunāt. Tas ir kolosāli!"