Lēmumus par sevi pieņemu pati. Saruna ar basketbolisti Kristīnu Petermani

Runājot par pirmsākumiem basketbolā, Kristīna skaidro, ka, lai arī viņas tēvs spēlējis basketbolu Cēsīs, viņa šo sporta veidu iemīlējusi pati. "Katrā skolā bija pa basketbola trenerim, un tā es 2. klasē pati izvēlējos pieteikties treniņiem, kuri gan man apnika. Taču 4. klasē, 10 gadu vecumā, nolēmu atsākt trenēties un uz treniņiem aizvedu arī savus klasesbiedrus. Toreiz noskatījos filmu "Space Jam", kas man ļoti patika un kuras iespaidā basketbols man arī kļuva sirdij tuvs."

Šobrīd Kristīna ir "Douglas" Baltijas basketbola līgas Liepājas basketbola komandas "Liepāja/LSSS" uzbrucēja. Komandai viņa pievienojās jau 9. klasē, kas nozīmē – Liepājas komandā aizvadījusi lielāko daļu savas basketbolistes karjeras. To, kāpēc bijusi lojāla vienai komandai, Kristīna komentē šādi: "Es nebiju tāda līmeņa spēlētāja, kas ļoti domātu par ārzemēm. Mana prioritāte bija iegūt izglītību šeit. Varbūt es būtu darījusi citādi, ja zinātu – mana dzīve vairāk pakārtosies basketbolam, bet – kā ir, tā ir. Esmu priecīga, ka joprojām varu spēlēt."

Lai pēc tam prastu darīt ko citu, pamatā jābūt izglītībai

Arī kādā citā intervijā Latvijas Radio Kristīna izteikusies, ka viņai vienmēr ir bijis svarīgi koncentrēties uz izglītību un tikai tad – basketbolu. Taujāta, kāpēc tā, viņa skaidro: "Ja tu sportā neesi augsta līmeņa profesionālis, piemēram, Kristaps Porziņģis vai Anete Jēkabsone-Žogota, izglītība būs kā bāze pēc tam, kad beigsi spēlēt, jo daudz kas var notikt, piemēram, smaga trauma. Un kaut kas pēc tam dzīvē ir jādara, ir jāstrādā, tāpēc, lai arī pēc sporta tu prastu darīt kaut ko citu, vienmēr pamatā būs izglītība. Bet, jā, ir cilvēki, kas savos 30 gados beidz sportista karjeru ar jautājumu: "Ko es tagad darīšu?" Tāpat arī uzskatu, ka mācīšanās iemāca apvienot vairākas lietas, kas pēc tam noder citur dzīvē, tostarp basketbolā."

Neapšaubāmi, izglītība ir būtiska mūsu dzīves sastāvdaļa, taču tā prasa daudz laika un enerģijas, kuru, ja esi basketbolists, nepieciešams novirzīt treniņiem un sacensībām. Te nākas izvēlēties, un kaut kas no abiem ir jāupurē. Runājot par to, vai koncentrēšanās vairāk uz izglītību, nevis basketbolu ir ietekmējusi Kristīnas ceļu basketbolā, viņa min – iespējams, bet, viņasprāt, tas ir atkarīgs no paša cilvēka. "Man patīk pilnveidot sevi, tāpēc arī sanāk 30 gados vēl pamācīties (šobrīd Kristīna strādā pie sava kvalifikācijas darba Rīgas Stradiņa universitātē – red.). Es esmu pieradusi visu laiku būt kustībā, darbībā, tāpēc arī basketbola izbraukumi un pārlidojumi man šķiet kā laika izšķiešana. Tas ir brīvs laiks, kurā varētu pamācīties, – es nemāku nīkuļot. Es domāju, ka tas arī atspoguļojas laukumā – ir jāmācās, ir jāpabeidz kursa darbi, tāpēc ir jācīnās. Arī uz laukuma gribas izdarīt visu līdz galam un pareizi, gribas cīnīties." Lai gan Kristīnai mācības savā ziņā ir iemācījušas būt labākai uz laukuma, viņa tomēr neizslēdz iespēju, ka, koncentrējoties galvenokārt uz basketbolu, šobrīd atrastos kaut kur citur.