Dzīvi nevar atrisināt. Linda Leen par sevis pieņemšanu un laimīšu virtenes darināšanu

Tuvojoties Valentīna dienas koncertam (plašāk šeit), kurā varēs dzirdēt ne tikai Lindas Leen sarakstītu mūziku, bet arī viņai nozīmīgāko grupu dziesmas, aicinājām mākslinieci uz sarunu. Tajā apspriedām gan viņas uzdrīkstēšanos atklāties publikai, lasot savu dziesmu atdzejojumus, gan tiekšanos uz laimi, gan to, kāpēc 40 gadu sliekšņa pārkāpšana māksliniecei nozīmē nevis krīzi, bet atbrīvošanos.

Varbūt varam iesākt ar jūsu muzikālajiem jaunumiem un gaidāmo koncertu?

Šis gads ir iesācies ar ļoti daudziem, spilgtiem notikumiem. Jauno gadu sagaidīju ar jaunu programmu "Piens un asinis" tandēmā ar Lielās mūzikas balvas ieguvēju pianisti Agnesi Egliņu, janvāra vidū- simfodžeza koncerts ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un pašā pēdējā brīdī – arī šis Valentīna dienas koncerts. Dienā, kad uzstājos ar orķestri, apjautu, ka man būs duka, un ka gribu šo tradīciju ik pa laikam turpināt. Koncerts šajā dienā savā ziņā ir mans zīmols, cilvēki ir pie tā pieraduši, bet ik pa laikam es no tā izvairījos, lai saturs nebūtu tik ļoti piesaistīts Valentīna dienas tēmai – tikai romantiskai mīlestībai. Tomēr man laikam patīk pie tā atgriezties, un šis ir tas gadījums. Programmās kopā ar ģitāristu Rihardu Lībieti ir liela brīvība un repertuārs pēdējā brīdī var mainīties. Mēs koncerta dienā pat paši šad tad nezinām, vai dziesmu saraksts patiešām būs tāds, kā esam ieplānojuši, jo bieži ir bijis tā, ka skaņas pārbaudē koncerta dienā es Rihardam saku: "Šo dziesmu šodien nejūtu, bet pienācis
laiks citai".Respektīvi – sekoju savai sajūtu āderei, kur tā mani ved, un es mēģinu nekad sev un skatītājiem nemelot un nebūt falša attiecībā uz to, kāds man patiesībā ir dvēseles stāvoklis.

Tā nav atdziedāšana, kad aizejat un nodziedat visu programmu pēc saraksta.

Nē... Man ir bijuši ļoti atšķirīgas noskaņas koncerti, arī apcerīgi, pat depresīvi. Iespējams gan, tā ir tikai mana iekšējā sajūta un klausītājos tas manifestējas kā vienkārši skaudra patiesība, atklātība. Parasti jau koncertos mēs izdzīvojam visas emociju fāzes, arī izsmejamies un izbaudām grūva trakumu. It īpaši pēdējā laikā. Tas aizsākās ar programmu "Introversijas", kurā atdzejoju savas angliski rakstītās dziesmas latviešu valodā un lasīju pirms dziedāšanas. Un tas manī pavēra spēju komunicēt ar klausītāju tuvāk un personiskāk. Es vienkārši vairs nebaidos runāt, jo kādreiz man šķita, ka es to neprotu, ka es esmu sasaistīta un ka runa pirms tam ir jānoslīpē. Tagad, pateicoties dzejas lasīšanai, man kaut kā ir sajūta, ka es ļauju sev kļūdīties, ka es ļauju sev būt vaļā. Tā vienkārši. Jebkas jauns, ko tu dari, tevi padara ievainojamu, jo tas vienmēr pakļauts vērtēšanai. Piemēram, es fotografēju – to es daru jau ilgi, bet publiskajā telpā par to ir pieejama informācija tikai pāris gadus. Runājot par šo programmu "Friday, I'm In Love", tā vēl top. Šī varētu būt programma par manām mīlestībām dzīvē. Ne tikai par cilvēkiem, mīļotajiem, par kuriem tapušas manas autordziesmas –, bet arī par manām mūzas mīlestībām. Par tiem lielajiem vaļiem, kas mani ir iedvesmojuši, piemēram, grupa "Depeche Mode", kuras dziesmām līdz šim neesmu uzdrošinājusies pieķerties. Vienmēr bijusi sajūta, ka tam jānobriest, un man šīs grupas mūzika ir kaut kas patiesi liels. Savukārt, mana šī brīža absolūtā mīlestība ir "Cigarettes After Sex". Pirmā reize, kad es viņus dzirdēju, bija pēdējā reize, kad gāju uz modes skatēm, jo pašlaik mani absolūti neinteresē "small talk" pasākumi, mani tie ļoti nogurdina. Toties es ieguvu šo pērli – sāka skanēt dziesma "Affection", un es sapratu, ka tā ir skaņa, ko es tik ilgi esmu meklējusi.

Koncertā būs manas dziesmas un manas lielās mūzikas mīlestības, ko esmu uzdrošinājusies interpretēt pēc sava prāta, jo jūtu sevī radošu bezbailību. Mēs ikviens tomēr esam tikai cilvēks.

Izklausās, ka jūs pēdējos gados esat gājusi tālu ceļu sevis pieņemšanā. Jūs esat uzdrīkstējusies runāt ar savu auditoriju par īstām lietām savā valodā – ne tikai mūzikas, bet arī latviešu valodā –, vienlaikus sākot izvairīties no pasākumiem ar paviršām, ikdienišķām sarunām. Vai starp šīm divām lietām ir kāda saistība?

Jā, es pilnīgi piekrītu – tam ir saistība. Tajā pašā laikā es ļoti apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj uzturēt dzirkstošu "small talk". Varbūt tas pat nav tik "small talk". Piemēram, Ilze Jurkāne. Es vienkārši dievinu viņas spēju viegli runāt ar jebkuru cilvēku par jebkuru tēmu. Viņa patiešām liek cilvēkam justies īpašam un interesantam. Jā, esmu introverta. Man, savukārt, runāt ar svešiem cilvēkiem nozīmē iztukšoties. Tas nav nekas neparasts vai unikāls introvertiem cilvēkiem, bet šobrīd es apzināti izeju uz komunikāciju, kas, iespējams, nav mana stiprā puse. Pašlaik mans noskaņojums ir teikt apzinātu "jā", līdzīgi kā Džima Kerija atveidotais varonis to dara filmā "Yes Man". Piemēram, ja es tomēr izlemju apmeklēt pasākumu, kur būs nepazīstami cilvēki, tad izlemju izbaudīt šo komunikāciju no aktīvas pozīcijas un mērķtiecīgi iepazīties ar mani interesējošiem cilvēkiem. Nevis uzturēt sarunu, lai vienkārši notiktu vārdu apmaiņa, bet lai notiktu enerģijas mijiedarbība. Uzdot jautājumus, kas mani patiešām interesē. Un viss šķiet pilnīgi citādi, uzlādējoši! Eju klāt, rokos dziļāk un mēģinu ļauties pārsteigumam, ko man kāds cilvēks var pasniegt kā dāvanu šajā dienā. Es ar visu savu uzmanību esmu tur. Un tā es atklāju, ka es tomēr varu būt sabiedrībā, sevi neiztukšojot. Tāpat esmu iemācījusies atklāti un pieklājīgi pārtraukt sarunu, ja man tā nav interesanta vai man tai nav laika vai spēka. Patērētāju jau tāpat vienmēr ir vairāk.