Arvis Sprude jau desmit gadus savu ikdienu vada Kuldīgas 2. vidusskolā kā sporta skolotājs un brīvajā laikā dažāda vecuma dejotgribētājiem palīdz apgūt latviešu tautas deju. Cita Arvja kaislība ir riteņbraukšana, kurā kā amatieris viņš saņēmis vairākas medaļas. Taču, līdzīgi kā mēdz notikt arī citās dzīves jomās, viņš atzīst, ka riteņbraukšanā šobrīd iestājusies sava veida rutīna, tāpēc nolēmis piedalīties pasaules grūtākajās un ekstrēmākajās riteņbraukšanas sacensībās kaimiņvalstī Krievijā. Par to, kā sports kļuvis par vienu no galvenajām ikdienas sastāvdaļām, un gaidāmo pārbaudījumu 9100 kilometru garumā stāsta pats Arvis.
Šobrīd sports ir viena no galvenajām lietām Arvja dzīvē, taču tā tas nav bijis vienmēr. Bērnībā viņš bija viens no tiem bērniem, kas daudz slimo, tāpēc maz laika veltīja fiziskajām aktivitātēm. Tomēr padsmit gadu vecumā sapratis – tas nav pareizi – un sevi motivējis pievērsties aktīvam dzīvesveidam. "Es nebiju no tiem bērniem, kurus speciāli veda uz treniņiem, bet gan pats izvēlējos to darīt. Man nebija tā, ka kāds piespiež. Iespējams, tā bija tāda kā brīvība. Domāju, ka atšķirība ir arī laikā, kādā dzīvojām, – mēs daudz laika pavadījām stadionā, sportojām un varējām darīt teju visu, ko šobrīd daudzi bērni apgūst pulciņos. Arī skolā es redzu, ka bērni neprot pat pamata lietas, kuras es varbūt iemācījos, neejot uz treniņiem."
Turpinot par darbu skolā – par labu sporta skolotāja amatam Arvis lēmis kāda drauga iespaidā, kas tolaik viņam bijis labs piemērs un pats nolēmis studēt Latvijas Universitātē Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultātē. Izvēle nav bijusi nepareiza, un skolotāja darbā Arvim lielāko prieku sagādā tas, ka var bērniem kaut ko iemācīt. "Man patīk bērniem iemācīt, parādīt un redzēt viņu izaugsmi un sasniegumus. Man ļoti patīk vadīt pašu stundu, bet man nepatīk skolā darīt visas blakus lietas – cīnīties ar to, ka viņi nenāk uz stundām vai ka ir slinki, bet tas ir tavs darba pienākums. Mācīt, rādīt ir interesanti tieši maziem bērniem, jo viņi atnāk un neko vēl nemāk. Tu sāc ar viņiem visu no nulles, un ir jāsaprot, ka tā ir liela atbildība – tu viņam ieliec pašus pamatus, un no tā ir atkarīgs, vai viņš tālāk dzīvē kaut ko, iespējams, sasniegs. Un ir labi redzēt, ka no tās vides, kur tu strādā, izaug arī labi sportisti. Tas ir tas gandarījums."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
