Ar pāri tiekamies viņu mājās kādā saulainā marta pēcpusdienā, divas dienas pēc viņu nozīmīgās jubilejas. "4. martā mūs mācītājs salaulāja Ģertrūdes baznīcā," kāzu dienu īsumā ieskicē Ēvalds. Sagaidot ciemiņus, viņš uzreiz paskaidro, ka pasē viņam ierakstīts Edgara vārds, bet jau kopš mazām dienām visi viņu sauc par Ēvaldu. Tā nu kaut kā ir sanācis.
Jau pašā tikšanās sākumā jūtams, ka abi ir lieli stāstnieki, kas mīl gan jokot, gan pasmieties, un, kad Ēvalds ir palīdzējis Venijai ielikt un sakārtot dzirdes aparātu, saruna var sākties.
No kopīgām blēņām līdz karam un kāzām
"Sāksim no sākuma. Mēs, kaimiņi, kopā ganos gājām, sienu vācām un grābām. Izauguši kaimiņi," par to, kā iepazinusi savu vīru, stāsta Venija. "Viņš staigāja tādām līkām kājiņām. Es jau biju lielāka, esmu sešus mēnešus vecāka par viņu. Es biju slaida, gara, bet viņš tāds maziņš, līkām kājām. Domāju – smuks puika, bet tās kājas ritenī iet. Bet, nu, augām, augām, tās kājas arī izstiepās, pats arī izstiepās. Sākām mērīties. Viņš saka – es garāks. Kur ta tu garāks? Viņš man līdz ausīm, bet saka – garāks par mani. Bet beigās iznāca tā, ka vienādi. Sākām iet arī uz dančiem."
Bērnībā kopā sadarīts arī daudz blēņu. Protams, arī katra paša paveikto nebēdnību netrūkst. "Pastāsti, kā gribējām sapīpēt," sievu mudina Ēvalds
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
