Lielais cilvēks ir tas, kurš uzņemas otra sāpes. Saruna ar mācītāju Juri Cālīti

Mācītājs, teologs, biedrības "Zvannieku mājas" idejas autors un dibinātājs, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, 2015. gada Eiropas cilvēks Latvijā – šie ir Jura Cālīša oficiālie un publiskie tituli, taču aiz tā visa stāv cilvēks ar lielo "C". Cilvēks, kurš iestājas, atsaucas, aicina, uzņemas, virza, dalās un dod. Turklāt dara to bez moralizēšanas, demagoģijas, tiesāšanas vai nievāšanas. Pats gan mūsu sarunas laikā ne reizi vien nosmejas, nodēvējot sevi par "vecu vīru, ko vīruss pirmo nopļautu". Arī ar humora izjūtu viss ir kārtībā, kas šajā laikā jo svarīgi.

Jūsu vectēvam rakstniekam Eduardam Cālītim ir stāsts "Kurpnieks Loja", kurā vīrs no Latvijas ziemeļu mazpilsētas ir pārcēlies uz Rīgas nostūri un kāda nama pagrabā iekārto sev darbnīcu. Mājas īpašnieka sieva ir bažīga, sakot, ka te neviens ilgi nav noturējies – izputējusi ir gan piena un malkas pārdotava, gan sakņu tirgotava un veļas mazgātava. Uz to Loja viņai atbild: "Katram šai pasaulē sava laime. Kur viens mirst nost, tur otrs ne vien dzīvo, bet pat bagāts kļūst." Šobrīd esam nonākuši situācijā, kad ļaudis mirst nost, dzīvošana ir teju apstājusies, bagāti diezin vai godīgā ceļā tagad kļūsim, turklāt tuvojas Lieldienas, kurās kristieši piemin Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Kā šādos apstākļos nezaudēt paļāvību, ka augšāmcelšanās tiešām būs?

Augšāmcelšanās – tas nav kāds liels reliģisks vai filozofisks horizonts un debess tāles. Ja skatāmies, kas rakstīts evaņģēlijos, pirmkārt, tas ir kaut kas mūsos pašos, nevis stāsts par to, kā pirms 2000 gadiem augšāmcēlās Jēzus. Pirmkristiešiem tas bija šoks – pēkšņi ieraudzīt sevi, savu tuvāko, savu dzīvi, iespējas un uzdevumus pilnīgi citā gaismā. Viņi saprata, ka ir noticis kaut kas fundamentāls.