Vaļu princese. Frīdaivere Natālija Avsejenko par to, ko var iemācīt ūdens

Ja ievada jūsu vārdu "Google" meklēšanas joslā, internets uzreiz pateiks, ka esat pasaules rekorda īpašniece un pasaules čempione frīdaivingā, šī sporta veida skolas "Plavita Way" dibinātāja, unikālu metožu un cilvēku spēju atklāšanas vingrinājumu autore, kā arī cilvēka sistēmas attīstīšanas ar ūdens palīdzību profesionāle, bet iepriekšējā dzīvē – kulturoloģijas zinātņu kandidāte, Maskavas Valsts universitātes Svešvalodu un reģionālo pētījumu fakultātes Lingvistikas un starpkultūru komunikācijas katedras docente. Un ne vārda par mazās Natašas bērnības sapņiem! Lūdzu, pastāstiet lasītājiem, par ko vēlējāties kļūt bērnībā!

Piecu gadu vecumā es vecākiem teicu, ka vēlos kļūt par balerīnu, bet viņi paskaidroja, ka aiz balerīnas skaistās ārienes un graciozitātes slēpjas liels darbs, spiediens no treneru puses un diezgan askētisks dzīvesveids. Turklāt tas viss negarantē, ka galu galā kļūsi par labu balerīnu. Vecāki norādīja – ja esmu tam gatava, viņi mani atbalstīs. Es padomāju un nolēmu – ja jau tajā nav nekādas romantikas, nemaz nesākšu (smejas).

Apmēram 8 gadu vecumā gribēju kļūt par astronomu. Manam klasesbiedram bija pārnēsājams teleskops. Tā kā es dzīvoju mājas augšējā stāvā, laiku pa laikam mēs to uznesām uz jumta un ar lielu interesi skatījāmies uz Mēnesi.

Būdama pusaudze, vecumā no 13 līdz 14 gadiem, es atkal mainīju savas domas – šoreiz izlēmu, ka iestāšos Maskavas Valsts universitātes Filozofijas fakultātē. Taču arī šim plānam nebija lemts piepildīties, jo sāku aizrauties ar filoloģiju.

Kad pienāca absolvēšanas laiks, nemocīja šaubas par to, ko darīt tālāk?

Nē, jo es precīzi zināju, kurā virzienā došos. Divus gadus pirms skolas beigšanas es sāku nopietni gatavoties iestājeksāmeniem, kā rezultātā iestājos Maskavas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātē. Stažēšanās laikā Amerikas Savienotajās Valstīs es iepazinos ar tādu priekšmetu kā starpkultūru komunikācija: tā ir zinātne par to, kas jādara tulkam, lai dažādu kultūru pārstāvjiem, kas runā dažādās valodās, rastos dziļāka izpratne vienam par otru. Es nolēmu, ka gribu to darīt visu mūžu, jo tas bija tik interesanti. Mana universitāte bija pirmā, kas drīz vien ieviesa šo disciplīnu izglītības procesā.

Tobrīd jūs noteikti nevarējāt iedomāties, ka pēc kāda laika interešu vektors radikāli mainīsies un nākotnē iekšējais kompass novedīs pie frīdaivinga. Kādas mazotnē bija jūsu attiecības ar ūdeni?

Attiecības ar ūdeni attīstījās dažādi. Mamma pēc profesijas bija tehniskais tulks, tētis – Maskavas Valsts automobiļu un autoceļu universitātes ekonomikas profesors un... peldētājs. Viņš un viņa māsa, mana tante, nopietni nodarbojās ar peldēšanu. Līdz 4 gadu vecumam man ļoti patika ūdens, bet vēlāk manī kaut kas noklikšķēja un pamodās pašsaglabāšanās instinkts, es sāku baidīties no ūdens, tik ļoti, ka nevēlējos, lai seja atrodas ūdenī, tāpēc tēvs nevarēja man iemācīt peldēt. Klikšķis atpakaļ notika sešu gadu vecumā. Es atceros, ka tajā dienā mēs braucām ar velosipēdiem uz ezeru un pa ceļam prātā iztēlojos ainu, ka guļu uz muguras ūdenī, viss ir labi, droši, es peldos... Kad ieradāmies pie ezera, es iegāju ūdenī, atlaidos uz muguras un peldēju. Tētis toreiz bija ļoti pārsteigts (smejas).

Tad pienāca laiks mācīties peldēt, to darīju baseinā trenera uzraudzībā. Treneris ieteica padomāt par nopietnāku šī sporta sadaļu. Kopš tā laika visa mana dzīve tika sadalīta skolā un apmācībās baseinā. 8 gadu vecumā es nokļuvu skolas olimpiskajos rezervistos. Sākumā biju vājākā meitene grupā, bet treneris, šķiet, saprata, ka man vēl jāpagaida. Kādā brīdī es visam gribēju atmest ar roku, bet tētis mani sapurināja ar vārdiem: "Ej pati pie trenera un saki, ka pārstāsi doties uz treniņiem, jo esi izvēlējusies teātra pulciņu." Es nevarēju to izdarīt.