Latgales brīnumdare Sintija Logina: iespiežot pirkstu mālā, nospiedums paliks mūžam

Sintija dzimusi Balvos, taču visu apzināto mūžu pavadījusi Preiļos. Uz Rīgu viņa pārcēlās vien pēc ģimnāzijas, lai iegūtu augstāko izglītību un studētu Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). "Kad pēc skolas beigšanas vajadzēja izlemt, ko mācīties, variantu bija ļoti daudz. Man vienmēr bijušas daudzpusīgas intereses, tāpēc domāju gan par studijām Latvijas Sporta akadēmijā, gan arī LMA. Apsvēru iespēju mācīties pat tik pretējās nozarēs kā fizioterapija un arhitektūra." Sports un māksla ir jomas, kas piepildījušas Sintijas ikdienu un sagādājušas prieku jau kopš bērnības, taču izvēle kritusi par labu mākslai.

Pirmais mēģinājums iestāties LMA beidzies neveiksmīgi – konkurence bija liela un nodaļā uzņēma tikai piecus jaunus studentus, taču Sintija uzreiz nepadevās un nolēma veltīt vēl vienu gadu, lai ietu uz kursiem, zīmētu, gleznotu un pilnveidotu sevi. Otrais piegājiens bija veiksmīgs, viņa iestājās LMA. Nokārtojot visus iestājeksāmenus, Sintija spēra soli nezināmajā, izvēloties izzināt sev tajā brīdī tik svešo keramikas pasauli. "Ja man kāds pēdējā ģimnāzijas gadā būtu teicis, ka man būs pašai sava keramikas darbnīca, es radīšu un pārdošu traukus, man būtu bijis grūti tam noticēt," ar smaidu teic jaunā keramiķe

Kopā ar Sintiju keramiķu kursā mācības sāka vēl četras meitenes, ar kurām plecu pie pleca viņa nomācījās četrus gadus. "Man ļoti patika, ka nodaļā izjutu ģimenisku un draudzīgu atmosfēru. Tur nav tā, ka kursabiedrus satiec tikai semestra pēdējās dienās, kad jānokārto eksāmeni, kā tas bieži vien ir augstskolās, kur vienā kursā ir ap simt studentiem," stāsta keramiķe. Tā kā šī bija arī Sintijas pirmā kārtīgā iepazīšanās ar Rīgu, viņa atceras, ka bijis grūti sadalīt uzmanību. Nodarbības prasījušas daudz laika, taču paralēli arī gribējies izbaudīt citas iespējas, ko sniedz galvaspilsēta.

Pārcelties uz Rīgu pavisam? Noteikti nē!

"Rīgā kopā ar draudzeni īrējām dzīvokli. Jutos drošāk, jo nebiju viena, bet ar cilvēku, kuru pazīstu jau no septiņu gadu vecuma," stāsta Sintija. "Bija ļoti saviļņojoša sajūta, kas mijās ar nezināmu, taču patīkamu satraukumu, jo viss sākumā Rīgā šķita tik interesants. Mans scenārijs bija tieši tāds, kā rāda filmās, – kad meitene no laukiem ar lieliem plāniem atbrauc uz pilsētu." Sākotnēji galvaspilsēta viņai šķitusi kā visu labumu epicentrs, pie kura ar laiku pieradusi un sapratusi, ka tā nemaz nav.