Kristīna Hudina: nekāda pandēmija neatcels sievišķīgo 'gribu jaunu kleitu'

Kristīna nekad nebija sapņojusi kļūt par dizaineri, lai arī bērnībā viņai patika radīt dažādus tērpus lellēm. Kāri uz stilīgām un skaistām drēbēm iedvesmoja mamma, kura strādāja par šuvēju slavenajā ateljē "Rīgas modes". "Mamma man šuva tādus tērpus, ka dažreiz bērnudārza audzinātājas man lūdza vairākkārt apgriezties, lai varētu detaļās apskatīt kārtējo interesanto apģērba gabalu, kādā biju ieradusies," atceras Kristīna. Rezultātā līdz pašas profesionālās karjeras sākumam modes jomā viņu regulāri apkalpoja šuvējas.

Kaut arī priekšnoteikumi attīstīties biznesa virzienā bija manāmi jau bērnībā, viņai ne prātā nenāca ideja kādreiz atvērt savu ateljē. "Bērnībā man visvairāk patika spēlēt "firmās". Man piederēja videomagnetofonu ražotne, kas, manuprāt, bija neticami veiksmīgs uzņēmums," smejas Kristīna.

Viņa atceras, ka pietiekami ātri saprata, ka nevēlas strādāt darbu, kas, kaut arī ļauj nopelnīt labu naudu, nedod gandarījumu. "Man ir svarīgi gūt estētisku prieku no tā, ko es daru, un procesa beigās ir svarīgi panākt fiziski taustāmu rezultātu, kas būs ilgstošs. Tāpēc, vienkārši pārdodot pakalpojumus, es nekad nespētu sevi pilnībā realizēt."

Jau skolas laikā skolotāji un tuvinieki pravietoja par viņas uzņemšanu Svešvalodu fakultātē, jo kopš bērnības viņa bija padziļināti mācījusies angļu valodu. Tomēr pati Kristīna kādā brīdī saprata, ka neplāno profesionāli attīstīties šajā jomā, un kopā ar klasesbiedru nolēma izvēlēties psiholoģiju.

"Ja godīgi, jau pirmā studiju gada beigās es biju mazliet vīlusies ne tik daudz mācību priekšmetā, cik šīs izglītības iestādes mācību metodēs, tas ir, realitāte gluži neatbilda manām cerībām. Otrā gada vidū nolēmu kopā ar dažām meitenēm uz pāris mēnešiem doties uz Itāliju. Mēs bijām ciemos pie vienas no viņu draudzenēm, kuru es tolaik personīgi nepazinu. Tobrīd biju pilnīgi pārliecināta, ka atgriezīšos uz ziemas sesiju, bet burtiski uzreiz kādās vakariņās, ko organizēja itāļu draudzene, es satiku vīrieti, kura dēļ visi mani plāni pajuka. Ziemas sesijas vietā izvēlējos mīlestību. Tas vēl bija vecums, kad šādu greznību varēja atļauties."

Rīgā Kristīna atgriezās gadu vēlāk, lai drīz atkal dotos uz Itāliju. "Es dzīvoju Peskārā, pilsētā Adrijas jūras krastā. Pēc mūsu diezgan pelēkās Rīgas šī pilsēta šķita kā klimata paradīze. Jūra, saule, palmas, bezgalīgas pludmales. Es vēlējos kādu laiku iestrēgt šajā pasakā." Pēc Kristīnas teiktā, viņa četru mēnešu laikā iemācījās itāļu valodu sadzīves līmenī, pēc tam vairākus gadus to slīpēja, līdz zināšanas kļuva tik labas, ka viņa varēja iestāties turienes svešvalodu fakultātē, kurā viņu uzņēma ar tādiem pašiem noteikumiem kā itāļu studentus. Ne Latvijā, bet gan Itālijā tas tomēr notika. 2011. gada pavasarī meitene savās rokās jau turēja kāroto diplomu.

Pirmā pankūka nekad neizdodas

Pēc diploma saņemšanas Kristīna profesijā nostrādāja diezgan īsu laiku. Gadu pēc universitātes beigšanas viņa nolēma īstenot ideju, kas jau labu laiku bija perinājusies prātā. Rezultātā 2012. gadā Rīgā tika atvērts itāļu apavu un aksesuāru, galvenokārt somu, veikals. Tiesa, patiesais sapnis bija piedāvāt Latvijas tirgū produktus ar savu zīmolu. "Sapratu, ka vairāku gadu laikā, kurus lielākoties pavadīju Itālijā, nevis šeit, man bija zudis skaidrs priekšstats par tā perioda Latvijas tirgus vēlmēm un gaumēm. Un saprast to bija ārkārtīgi svarīgi, lai ieviestu kādu savu produktu."