Patrīcija Stalidzāne par autosportu, ugunsizturīgu krūšturi un diviem karogiem pie formas

Patrīcija dzimusi Rīga, taču pirmos septiņus dzīves gadus pārsvarā staigājusi pa Jelgavas ielām. Lai gan lielāko dzīves daļu viņa pavadījusi Vācijā, ceļojumus uz Latviju viņa aizvien vēl sauc par braucieniem uz mājām. "Pārdevām īpašumu un pārcēlāmies uz Minheni, jo vecākiem piedāvāja labāku darbu. Pēc tam pāris gadu padzīvojām Ķelnē, bet tagad esam atpakaļ Minhenē. Manuprāt, Minhene ir skaistākā Vācijas pilsēta," iespaidos dalās Patrīcija.

Ģimene uz Vāciju pārcēlās laikā, kad meitenei bija jāuzsāk skolas gaitas. "Jelgavā gāju ļoti foršā bērnudārzā, kur mums jau mācīja rēķināt, skaitīt un lasīt. Savukārt Vācijā šīs prasmes bērni apgūst tikai 1. klasē. Pēc likuma es kā ārzemniece nevarēju uzreiz uzsākt skolas gaitas, tāpēc vēl vienu gadu pavadīju bērnudārzā, bet pēc tam uzreiz pārlēcu vienam pakāpienam un sāku mācīties 2. klasē." Taujāta, vai iepriekš jau bijušas vācu valodas zināšanas, Patrīcija skaidro: "Saskarsme ar vācu valodu bija apaļa nulle. Es vēl biju ļoti maza, un tas, šķiet, palīdzēja valodu apgūt. Ar to nebija nekādu problēmu. Cilvēki runā, ka vācu valodu iemācīties ir ļoti grūti, tāpēc esmu priecīga, ka man tas nāca tik viegli." Viņa stāsta, ka vietējie viņas tagadējo vācu valodas līmeni novērtē ļoti augstu, nemaz nepieļaujot iespēju, ka viņa nav vāciete.

Puanšu nomaiņa pret gokartu

Motosports Patrīcijai ir tuvs jau no mazotnes, jo gan tēvs, gan vectēvs braucis rallijā, līdz ar to daudzas bērnības brīvdienas pavadītas pie autosacīkšu borta. Taču, pirms pati likusi ķiveri galvā un sēdusies pie stūres, pēc mācībām skolas solā skrējusi kājās vilkt puantes. "Biju pievērsusies baletam un darīju to patiesi labi. Dejoju pat Minhenes operā, kur paņēma tikai dažas meitenes. Sākumā mēģināju apvienot abus, taču, ja centies kaut ko darīt profesionāli, tas aizņem gandrīz pilnībā visu laiku, līdz ar to bija jāizvēlas. Kad baleta vietā nosliecos par labu mašīnām, mamma ļoti pārdzīvoja," atminas Patrīcija. "Ja gribētu abus, vajadzētu skolai atmest ar roku jau 2. klasē."

Profesionāla autosporta dzīve Patrīcijai sākusies, iesēžoties gokartā un izmēģinot spēkus kartingā. "Man ir gadu jaunāks brālis, kuram dzimšanas dienā uzdāvināja gokartu, bet viņš augumā vēl bija par mazu," stāsta Patrīcija. "Mēs ar brāli vispār esam ļoti atšķirīgi. Viņš ir tas mazais, emocionālais un mīļais, bet es – tā trakā mūsu ģimenē. Pusgadu lūdzos, lai man ļauj izmēģināt, jo viņš taču tāpat tajā gokartā nelien iekšā! Kad pamēģināju, tas arī bija kā punkts uz "i". Kopš tās dienas gribējās un vēl aizvien gribas braukt visu laiku." Meitene norāda, ka autosporta pasaulei Vācijā ģimenes uzvārds bijis svešs, taču, arvien vairāk trenējoties un esot apritē, veidojusies atpazīstamība un ceļš uz panākumiem.