Pat gulēt gāju ar parūku. Ieva Putniņa par alopēciju un sevis pieņemšanu

Šis stāsts sākās, kad Ievai bija 12 gadu. Viņa ar klasi devās uz ūdensparku, atgriezās mājās, un nākamajā rītā viņas temperatūra strauji paaugstinājās – termometrs rādīja 42 grādus. Tālāk viss ir kā miglā: ātrā palīdzība, mēnesis slimnīcā (četras dienas Kuldīgā, pēc tam Rīgā), apetītes trūkums un nokrišanās svarā par 10 kilogramiem.

“Temperatūra visu šo laiku saglabājās. Ārsti nekādi nevarēja saprast notiekošo, tāpēc man pastāvīgi deva dažādas zāles. Veselu mēnesi es biju viena karantīnā. Temperatūra sāka pazemināties tikai pēc iekaisušā limfmezgla noņemšanas. Man bija cerība, ka drīz tas viss beigsies, bet diemžēl viss tikai sākās. Vienu nakti es pamodos no stiprām sāpēm vēderā – tā kā es gandrīz neko neēdu un lietoju daudz zāļu, man bija problēmas ar kuņģi. Mani vēl uz diviem mēnešiem pārveda uz Bērnu slimnīcas filiāli Juglā, nozīmējot jaunu ārstēšanas kursu,” atceras Ieva.

Pēc kāda laika, vēl atrodoties slimnīcā, Ieva, kuras mati bija gari un biezi, pēkšņi atrada nelielu pliku vietu pakauša daļā, kā arī novēroja, ka āda ir kļuvusi ļoti sausa un lobās, bet viņas nagi ir vāji un plāni. Neskatoties uz to, dermatologs pēc izmeklēšanas neko nopietnu nekonstatēja – viņš problēmas risināšanai izrakstīja īpašu šampūnu un losjonu, kas, kā vēlāk izrādījās, nepalīdzēja.