Uzmanību! "Delfi" aicina atsaukties repatriantu no citas bijušās Kurzemes kolonijas – Tobago – lai pastāstītu par savu pieredzi par dzīvi uz salas. Portāla rīcībā ir informācija, ka šī persona anonīmi piedalījusies nesenā pētījumā par migrāciju, ko īstenoja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts. Aicinām šo cilvēku atsaukties, rakstot ziņu uz kristina.hudenko@delfi.lv.
Oļegam Rezņikam ir divas augstākās izglītības – inženiertehniskā un biznesa vadībā. 2000. gadu sākumā viņš nodarbojās ar auto rezerves daļu un aksesuāru importu Baltijā un Krievijā. 2008. gada krīzes laikā pārdošana apstājās – ar skubu nācās slēgt veikalu.
"Kādu laiku vēl tirgojām uz Eiropu, bet tad sākās skarba konkurence ar lietuviešiem un poļiem, pieļāvu virkni nopietnu kļūdu. Tā rezultātā bizness cieta, vēl paliku parādā bijušajiem partneriem. Tam visam pievienojās neveiksmes privātajā dzīvē," atminas Oļegs. "Pēdējos divus gadus pelnīju iztiku ar gadījuma darbiem, nevarēju atrast sev vietu. Biju tuvu depresijai."
Tajā brīdī kāds paziņa Oļegam piedāvāja darbu Gambijā – elektronikas vairumtirdzniecībā. Vīrietim nebija, ko zaudēt, viņš nolēma mēģināt. Tā 2019. gada sākumā viņš nonāca zemē, par kuru zināja vien to, ka pirms četriem gadsimtiem tā bija Kurzemes hercoga Jēkaba kolonija.
Gambija ir mazākā valsts kontinentālajā Āfrikā. Pusanklāvs – 400 kilometrus gara sauszemes strēle abos Gambijas upes krastos, kas sākas Atlantijas okeāna krastā un ietiecas Senegālas teritorijā. Valsts galvenais ienākumu avots – zemesriekstu eksports un tūrisms, galvenokārt no Lielbritānijas, Nīderlandes un Skandināvijas. Vien 1965. gadā Gambija ieguva neatkarību no Lielbritānijas.
"Sveiki, esmu jūsu jaunais komercdirektors!"
Ar jaunajiem kolēģiem Oļegam neizveidojās labas attiecības. "Kaut kā neiedzīvojos tajā biznesā un Āfrikas nesteidzīgajā ritmā," viņš atceras. "Man nebija pieredzes komandas darbā, kā arī ar vadītāju. Gribēju, lai viss notiek ātri, līdzīgi kā Latvijā, bet te jebkurš process ilgi velkas. Lai gūtu rezultātus, jābūt milzu pacietībai."
"Vietējie darbinieki ir labsirdīgi, atvērti un ļoti pozitīvi cilvēki, bet ar samērā zemu izglītības līmeni un naivu cerību visu gūt bez piepūles – lai tas nokristu no debesīm. Kādam tik tiešām tā arī notiek. Piemēram, ne mazums jaunu puišu apprecējušies ar turīgām sievām pēc piecdesmit, kas atlidojušas atpūsties pludmalē. Šāds "sieviešu tūrisms" te ir attīstīts. Pēc tam šīs dāmas nobāzējas Āfrikā – no Eiropas saņem kaut kādu naudiņu, atver restorāniņu vai viesnīciņu un dzīvo laimīgi," stāsta Oļegs.
Pēc neveiksmīgā darba mēģinājuma Oļegs nospiestā noskaņojumā atgriezās Rīgas ziemā. Nebija, kur un par ko dzīvot. "Pusotru mēnesi padzīvoju pie vecākiem un sapratu, ka gribu atgriezties Āfrikā," stāsta Oļegs. "Palīdzēju tētim, komponistam Borisam Rezņikam, izveidot studijas mājaslapu un pārdot lieko tehniku. Ar viņa atbalstu nodrošinājos pirmajam laikam. Un devos mēģināt vēlreiz."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
