"Neatceros, ka, būdama bērns, būtu gribējusi kļūt par sportisti. Vienkārši pirmajā klasē mums bija obligātais priekšmets peldēšana, un izrādījās, ka esmu klasē labākā peldētāja. Tāpēc mani novirzīja uz profesionālāka līmeņa peldēšanu. Man patika, bet rezultāts nebija pietiekams, lai būtu profesionāle."
Un tad pagalmā kāds zēns Andrai teica, ka nodarbojas ar pieccīņu. Tajā laikā viņai bija 12 gadu un viņa nezināja, ka šāds sporta veids vispār pastāv. "Uz pieccīņu devos tieši šaušanas dēļ. Gribēju šaut, bet pārējais (peldēšana, skriešana, paukošana un lēkšana) mani neinteresēja. Mans vidējais peldēšanas rezultāts pieccīņai bija gana labs, un mani uz to aizveda. Pirmajos trīs treniņos iemācījos šaut, bet ceturtajā reizē jau šāvu ieskaitei, un rezultāti bija virs vidējā."
Vēl Andru pieccīņā pievilināja zirgi. 90. gados zirgu izjādes viņai šķita kaut kas nesasniedzams. Tagad to var atļauties jebkurš cilvēks, kuram ir nauda, bet tad viss bija citādi. Andra atceras, ka uz zirga ļāva kāpt tikai tad, ja parādīja atbilstošu rezultātu.
Taču ar paukošanu sākumā meitenei galīgi negāja – likās, ka viņa visu saprot, taču tur, tāpat kā šahā, bija jādomā taktiski. Andra smejas, ka tikai ar vecumu saprata, kā jāpaukojas, – viņas prāts kļuva plašāks.
Kopumā pieccīņa Andru piesaistīja ar savu daudzveidību – tā apvieno fiziskos un tehniskos sporta veidus. Pieccīņā pārmērīgi nekoncentrē uzmanību tikai uz ko vienu, piemēram, peldēšanu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
