Rēzija Kalniņa par bailēm, mīlestību un puišeļiem, kas rotaļājas ar cilvēku dzīvībām

... septiņus gadus veca puisēna mamma mēģina beigt šīs zemes gaitas. Zēns sāk veidot sarakstu, uzskaitot lietas, kuru dēļ viņai ir vērts dzīvot. Pēc kāda laika – arī pašam. Drīzumā visi apkārtējie sāk prātot par šo tēmu – sak, tiešām! Kādēļ mēs esam sapulcēti šajā neprātīgajā un nebūt ne vienkāršajā pasaulē?

Skatītājiem, kas marta sākumā tika uz Rēzijas Kalniņas iestudētās lugas "Dzīves dārgakmentiņi" pirmizrādi Rīgas Krievu teātrī, ļoti paveicās. Grūti iztēloties vēl labāku emocionālo stimulu izolācijā iestrēgušiem cilvēkiem. Arī Rēzijai pašai ir savs burvju akmentiņu komplekts.

Viena no savas paaudzes titulētākajām un pieprasītākajām teātra un kino aktrisēm, komponista Imanta Kalniņa un Nacionālā teātra aktrises Helgas Dancbergas meita savu ceļu režijā sāka pirms 15 gadiem – Latvijā. Vēlāk kopā ar vīru, diriģentu Aināru Rubiķi, trīs gadus strādāja Novosibirskas Operas un baleta teātrī, kur uzveda vairākus nopietnus projektus, ieskaitot Leonarda Bernsteina mūziklu "Mesa", par ko saņēma Krievijas augstāko teātra balvu "Zelta maska".

Šogad Rēzija veiksmīgi iekaroja arī Latvijas krievvalodīgo kultūras telpu, atzīstoties tai vissiltākajās jūtās: "Man šķiet, tieši krievu mentalitāte un krievu publika ir tā, kas jūtas brīvi, mīl brīvi un raud brīvi, neliekuļo un reaģē tieši." Tāda atklātība ir arī Rēzijas būtība. Viņai patiešām nepatīk, ja apšaubāmās lietas un parādības tiek slēptas pa pakšiem, bet tīrība un skaistums izrādās vien tukša fasāde.

Kā atbrīvoties no pandēmijas? Izmetiet televizoru!

Kā jūs pārdzīvojāt karantīnu? Kas kļuva par jūsu "dārgakmeņiem", kas palīdzēja un palīdz kritiskos brīžos?

Karantīnu pārcietu ļoti vērtīgi. Es iekopu dārziņu – nu man aug savi gurķi, ķirštomātiņi, rozes un zirņi. Tas bija ļoti nomierinoši. Tāpat arī darbs Krievu teātrī. Šai sezonā bija daudz pārmaiņu, negāciju un gaisā virmojošas agresijas. Bet tad sajutu tādu mieru, prieku, gandrīz mājīgumu un ļoti cieņpilnu attieksmi vienam pret otru – visas tās labās īpašības, kurām, manuprāt, vajadzētu būt starp cilvēkiem darbā...

Lai cik savādi tas nešķistu, krīze man sniedza neticamu iekšējo mieru, iespēju atgriezties pie sevis un izpratni par to, cik ļoti esmu pazaudējusi sevi visos sabiedrības proponējumos. Šajā laikā es daudz ko sapratu – ko gribu un ko nē, kā es vēlos dzīvot un kā negribu. Protams, ir arī ļoti noslēgti cilvēki, kam pietiek pašiem ar sevi – viņi savā būtībā nav tik ļoti atkarīgi no tā, kā jūtas apkārtējie...