Drīzāk vācietis, kas runā latviski, nevis latvietis. Bruno Rancis atgriezās attīstīt Jaunliepāju

Ivrits, kas izglāba dzīvību

"Mans ceļš uz Vāciju sākās no pašas lejas. 2010. gadā biju spiests pamest Rīgu, kur strādāju par nekustamā īpašuma mākleri. Krīzes laikā kļuva grūti šajā jomā darboties, es pārcēlos uz savu bērnības pilsētu Liepāju, bet tur sapratu, ka tas ir beigu sākums, vajadzēja kaut kā noturēties līdz 2011. gada maijam, kad tika atvērts Vācijas darba tirgus. Tikmēr Liepājā darīju visu iespējamo, lai neaizbrauktu no Latvijas. Nekustamā īpašuma nozarē man tur nebija nekādu perspektīvu, tādēļ sāku meklēt kontaktus starp vietējiem. Sāku apmeklēt Liepājas ebreju kopienu, kur man ļāva piedalīties Toras nodarbībās. Jāteic, ka vēl Rīgā mana iekšējā balss teica, ka jāmācās ivrits, taču man tam nebija naudas. Savukārt kopienā, lai iegūtu atļauju apmeklēt šīs nodarbības, bija jāpierāda saistība ar ebrejiem. Parādīju vecmāmiņas fotogrāfiju, un mani ielaida. Šīs nodarbības apmeklēju deviņus mēnešus, galu galā tās man izglāba dzīvību."

2011. gada pavasarī Bruno parādījās iespēja mēnesi apmeklēt intensīvos ivrita kursus, un naudu, ko viņš bija nopelnījis par pēdējo nekustamo īpašumu darījumu, vīrietis ieguldīja šajās mācībās. Viņš juta, ka šīs zināšanas reiz noderēs. Augustā Bruno iesēdās autobusā, naudas bija vien tik, lai aizkultos līdz Klaipēdai. Taču bija plāns – nokļūt līdz Vācijai ar baznīcas palīdzību. Visi, kas pazina Bruno, bija šokā, jo viņš devās uz Vāciju bez naudas, taču vīrietis sekoja savai sirdij, kas lika nebaidīties un doties ceļā. Līdztekus finanšu krīzei uz Vāciju Bruno dzina paša garīgie meklējumi. 2008. gadā viņam rokās bija nonākusi kāda no vācu valodas tulkota grāmata. Šajās lappusēs vīrietis bija atradis atbildes uz vairākiem viņu interesējošiem jautājumiem, viņš gribēja tikties aci pret aci ar grāmatas autoriem. Šī bija galvenā motivācija braukt uz Vāciju un iemācīties vācu valodu.

"Cilvēciski negribēju nekur braukt, līdz pašām beigām es un mans saprāts cīnījāmies par palikšanu Liepājā, savukārt sirds sūtīja pavisam citā virzienā. Klaipēdā devos uz luterāņu baznīcu un lūdzu mācītājam nopirkt man biļeti līdz Berlīnei vai ļaut pārnakšņot. Viņš man atteica, devos uz Klaipēdas sinagogu. Pie ieejas stāvošajam vīriņam atklāju savu stāstu un to, ka Liepājā apmeklēju ebreju kopienu. Vīriņš mani iepazīstināja ar kopienas priekšnieku, savukārt viņš – ar rabīnu. Rabīns lēmumu pieņēma minūtes laikā, viņš deva man iespēju padzīvot pie kāda draudzes locekļa, tādējādi faktiski izglābjot man dzīvību. Vēlāk devos uz Varšavu, kur mitinājos uz ielas, patversmes meklēju caur baznīcām, kas mani kārtējo reizi atraidīja. Un atkal jau tieši sinagoga man palīdzēja atrast patversmi bezpajumtnieku centrā. Tur ilgi neuzkavējos, jo tas bija psiholoģiski ļoti nomācoši."