Pēkšņi sapratu: puse valsts grib, lai es aizbraucu

Bizness kā iespēja atgriezties

"No Latvijas neaizbraucu, apstākļu spiests, jau skolas gados biju nolēmis, ka studēšu ārzemēs. Atceros, kā 2018. gadā pie mums, imigrantiem no Latvijas, Anglijā ieradās politiķi un slavēja, kādi malači esam, ka esam laikus izglābušies. Bet es neglābos! Braucu pēc pieredzes, tā nu sanāca, ka iestrēgu uz ilgāku laiku," stāsta Boriss.

Viņš no Latvijas aizbrauca 2008. gadā, lai studētu Ņūkāslas universitātē ekonomiku un politiku. Anglijā augstākā izglītība ir maksas, daudzi ir spiesti ņemt kredītu ne tikai studijām, bet arī dzīvošanai. Jaunietis pa naktīm strādāja un pats maksāja par dzīvesvietu, jo viņa vecākiem nebija iespējas dēlam palīdzēt. Tā kā studiju pamatā bija darbs grupās un patstāvīga materiālu izpēte, mācības varēja apvienot ar darbu.

Studiju laikā Boriss gadu stažējās Eiropas Parlamentā Briselē. "Tur nedaudz vīlos politikā – man tā šķita netīra. Domāju, ka Eiroparlamentā notiek kaut kas varens, bet izrādījās, ka tur strādā parasti cilvēki ar saviem trūkumiem. Man bija iespēja redzēt gan Bilu Geitsu, gan dažādu valstu vadītājus, kaut kā tas glamūrs pagaisa, es ieraudzīju parastus cilvēkus. Tādēļ nolēmu nodarboties ar īsto dzīvi – atgriezos Anglijā, lai pabeigtu studijas, sāktu strādāt un ar šo pieredzi galu galā atrastu labu darbu Latvijā."

Boriss sāka strādāt lielā enerģētikas uzņēmumā, kur ik pēc pusgada viņam bija iespēja praktizēties dažādās jomās: vienā komandā viņš strādāja pie tirgus regulēšanas jautājumiem, citā – tirgoja elektroenerģiju un gāzi, izmēģināja savus spēkus zvanu centrā, līdz nonāca komandā, kas darbojās kuģniecības jomā, lielo kravas kuģu segmentā. Tieši tur Borisam tika piedāvāts labi apmaksāts, augsts amats. Šajā pozīcijā viņš nostrādāja samērā ilgu laiku, vēlāk strādāja arī dažos citos lielos uzņēmumos, līdz satika cilvēku, ar kuru kopā nolēma izveidot privāto biznesu.

"Kā starpnieks tirgoju degvielu kuģniecības uzņēmumiem. Mana biznesa pamatā ir ilgus gadus gūtas zināšanas un pieredze. Zinu visus pasaules piegādātājus, tādēļ mans bizness nav piesaistīts vienai konkrētai vietai. Varu strādāt no jebkuras vietas pasaulē, izmantojot vien telefonu un elektronisko pastu. Darbojamies trijatā – es Rīgā, mans partneris Singapūrā un vēl viens cilvēks Grieķijā. Šis nav bizness, ko varētu attīstīt līdz "Google" vai "Facebook" vērienam, taču tas var kļūt par izcilu ģimenes biznesu. Esmu pateicīgs liktenim par to, ka man ir savs bizness un es varu dzīvot Latvijā, jo tieši tas man ļāvis atgriezties dzimtenē. Es varētu strādāt kaut kur siltajās zemēs, bet es izvēlējos Latviju."