Negribu dzīvot tikai karjerai un aplausiem – horeogrāfe Līga Vološčuka

Nupat ir sācies jauns gads. Ar kādām izjūtām to sagaidīji?

Sākšu ar to, ka es pirmo reizi tiešām gaidīju to brīdi, kad šis smagais gads beigsies. Parasti svētkos es strādāju, bet pirmo reizi daudzu gadu laikā biju mājās, abi ar vīru sapucējāmies un tiešām svinējām. Protams, reāli skatoties, jaunais gads nāk ar daudz nezināmā un satraukumu – cik vēl ilgi?

Atskatoties uz aizgājušo gadu – kāds tev bija 2020. gads?

2020. gads man noteikti bija polāri pretējs – gan profesionālajā, gan personiskajā dzīvē. Pagājušais gads man bija lielākais mācīšanās gads pašai par sevi. Tik daudz izaicinājumu... Manā dzīvē un profesijā man ir bijušas daudzas grūtības, bet saprotu, ka laikam tās problēmas līdz šim esmu radījusi pati. Rīt ir desmit mēnešu jubileja, kopš iestājās dīkstāve.

12. martā izziņoja ārkārtas stāvokli, kas stājās spēkā nākamajā dienā. Mēs ar dejotājiem to sagaidījām uz skatuves – 13. martā mums bija jābūt izrādei. Viss bija gatavs – skatuve, dejas, gaismotāji sēdēja pie gaismām, teica: "Līga, sākam ģenerālmēģinājumu!" Tieši tajā brīdī ar dejotājiem skatījāmies Ministru prezidenta uzrunu, un tad jau viss bija cauri. Mani ir ietekmējuši katri ierobežojumi, kas ir bijuši. Teju viss gads, sākot no marta, pagāja ļoti satraucoši.

Tad sekoja skaistais notikums septembrī – man bija kāzas. Tādēļ nevaru teikt, ka 2020. gadu atcerēšos tikai kā šausmas. Mēs esam veseli, mana ģimene nu jau arī ir vesela. Mans tētis un mamma arī tikko izslimoja Covid-19, kas bija ļoti satraucošs posms, jo man tētis ir 72 gadus vecs un viņa veselība ir tāda, kāda tā ir. Tāpēc ir ļoti grūti pateikt. Ir bijuši skaisti mirkļi, kurus radījām paši, bet vienlaikus šķiet, ka visu laiku kaut kas tiek atņemts. Lūk, šobrīd ārā ir putenis un ir tieši tāda sajūta – šķiet, ka skrien pa sniegu un ik pa laikam kaut kur ielūsti, centies atkal skriet, bet īsti nevari.