"Attiecības – tā allaž ir interesanta lieta, uz ko var paraudzīties no dažādām perspektīvām. Riktīga štelle! Kā lai par to nerunā?" izsaucas sociālantropologs Roberts Ķīlis. Sarunai viņš piekrīt nevilcinoties, kaut pēdējā laikā preses slejās parādījies reti. Jaunu attiecību modeļu rašanās vēl nav nekas unikāls, bet uzdrošināties par tiem runāt ne vienmēr ir vienkārši.
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka veiksmīgas partnerattiecības iespējamas vien tad, ja izdodas atrast to vienu vienīgo, īsto. Dvēseles radinieku. Turpretī citi nebūt nedomā, ka viens indivīds var apmierināt visas viņu vajadzības, tāpēc dod priekšroku attiecībām ar vairākiem partneriem. Vienlaikus. Pirmoreiz vārdu "poliamorija" dzirdēju pirms pieciem gadiem, kad tieši Robertu Ķīli lūdzu komentēt un analizēt zviedru režisora Rubena Ostlunda jaunākajā kinodarbā "Force Majeure" ietvertos vēstījumus, raugoties no sociālantropoloģiskā viedokļa. Toreiz viņš sacīja: "Poliamorija ir interesants un salīdzinoši jauns fenomens. Tas raksturo savdabīgu partnerattiecību veidošanas modeli, kurā kā normālu stāvokli akceptē to, ka kāds no partneriem var būt vienlaikus iemīlējies vairāk nekā vienā cilvēkā." Un piebilda, ka šo jautājumu pētnieki tikai samērā nesen ir sākuši padziļināti iztirzāt, tādēļ vēl nedaudz jāpaciešas ar konkrētākiem secinājumiem. Vai tagad, 2021. gadā, zināmo ir vairāk nekā nezināmo?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
