Pieķeršanās anatomija. Kas veido cilvēku ar tendenci uz pieķeršanos?

Konsultē Aina Poiša, ģimenes psihoterapijas speciāliste

Kur ir mana rozete?!

Visīsākā atbilde uz ievadā uzdoto jautājumu varētu būt – pieredze. Pieķeršanās ir cieši saistīta ar bērnībā piedzīvoto, respektīvi, piesaisti, kāda mazulim veidojas ar vecākiem, primāri – ar mammu. Pētījumu ceļā ir noteikti trīs piesaistes pamatmodeļi: drošais, nedrošais–trauksmainais, nedrošais–izvairīgais. Kā jau noprotams, par veiksmīgāko variantu uzskata pirmo, kas nozīmē, ka ir maksimāli apmierinātas gan zīdaiņa fizioloģiskās, gan emocionālās vajadzības. Raugi, dažas pazīmes, kas liecina – pieaugušajam ir bijusi droša piesaiste: nav tik viegli manipulējams; spēj lūgt palīdzību, kad tas patiešām nepieciešams, vai arī izvēlēties lietas un situācijas, kas tiešām ir vajadzīgas, lai justos labāk kā sociāla būtne, bet bez paģērēšanas (man a priori pienākas!); nav emocionālā badā, paliek pāri tik daudz iekšējo resursu, ka var palīdzēt citiem, tomēr līdz zināmai robežai, lai nepazeminātu otra potenciālu darboties.

Kā norāda ģimenes psihoterapijas speciāliste Aina Poiša, ar fizioloģisko vajadzību (pirmais līmenis) apmierināšanu vecāki puslīdz labi tiek galā, bet plaisas mēdz parādīties otrajā līmenī, ko raksturo vajadzība pēc drošības. Tas savukārt ietekmē trešo līmeni, ar ko saprotam vajadzību pēc mīlestības un piederības.