Ieteikumi, kā rīkoties, sastopoties ar pasīvi agresīvu cilvēku

Pasīvā agresija ir neatdalāma dusmu un izvairīšanās kombinācija. Dusmas (vai tās ''brālēni'' aizkaitinājums un vilšanās), lai arī apspiestas, vienmēr turpina cilvēkā ''burbuļot'' līdz brīdim, kad tvaiks izlaužas laukā. Papildu daļēji slēptajam naidīgumam otra pasīvās agresijas sastāvdaļa ir izvairīšanās. Tas ir veids, kā it kā novērst konfliktu, nejust patiesas dusmas un vispārīgi izvairīties no situācijas, kur jūties bezspēcīgs.

Daudzi pasīvi agresīvie arī pieaugot ir iemācījušies, ka ir nepareizi dusmoties. Iespējams, viņiem mācīts, ka konflikts ir drauds un no tā ir jāizvairās par katru cenu. Varbūt viņi ir mācīti, ka būt jaukiem, ir vienīgā iespēja. Vai varbūt tas ir viņu veids, kā paust savu neapmierinātību bez tiešas dusmu reakcijas. Bet ko darīt, ja partneris ar sakostiem zobiem uzstāj: ''Es neesmu dusmīgs!''? Turpinājumā psiholoģes Elenas Hendriksenas ieteikumi, kurus apkopojis portāls ''Psychology Today''.

Būsim godīgi – mēs visi esam tikai cilvēki, un mums visiem ir savas labās un sliktās dienas. Tāpat dažkārt kāds ass komentārs vai nokaitināts acu skatiens izlaužas pats no sevis. Bet, ja brīdī, kad situācija kļūst sarežģīta, otrā vienmēr novērojams viens un tas pats uzvedības modelis vai noklusējuma reakcija, tā ir pasīvā agresija, ar kuru nepieciešams tik galā.

Pasīvi agresīvi cilvēki par visām varītēm mēģina izvairīties no konflikta, bet viņu aizvainojums aug augumā līdz brīdim, kad dusmas izvirst kā no vulkāna. Lai palīdzētu...

Pasīvi agresīvi cilvēki rīkojas tā, kā rīkojas, jo baidās no otra reakcijas. Viņiem ir bail, ka tu uz viņiem kliegsi, atstumsi, pārtrauksi viņus mīlēt vai reaģēsi jebkā citādi, kas viņus sāpinās. Taču, visticamāk, tava reakcija tāda nebūt nebūs.

Īpaši svarīgi ir izskaust pasīvi agresīvu uzvedību darbavietā. Pasīvi agresīvi kolēģi bieži ir nelaimīgi vai nedroši savā darbā. Bet tā vietā, lai pret saasināto situāciju izturētos kā pret problēmu, kas jārisina, pasīvi agresīvie kolēģi pauž savu neapmierinātību, radot šķēršļus, lieki tērējot laiku un kopumā apgrūtinot ikviena darbu.

Tāpēc, neatkarīgi no tā, vai esi darbā vai mājās, dari otram zināmu, ka tu labprātāk izrunātu saasināto situāciju, nevis ''pastumtu to zem paklāja''. Iedrošinājumu vari pastiprināt ar reakciju uz otra teikto, kas nav tāda, no kuras viņi baidās. Ja tu izliksies gudrāka un ''lielāka'' par otru vai apklusināsi viņa dusmas, viņi arī turpmāk tās paspiedīs un nedalīsies savās patiesajās domās un sajūtās.

Ja arī tu esi darījusi zināmu, ka ar tevi var runāt atklāti, bet tāpat otrs mēģina ieskaidrot, ka nekas nav noticis, tāpēc arī nav, par ko runāt...

Dažkārt pasīvā agresija ir iesakņojusies tā, ka tā kļūst par noklusējuma veidu, kā tikt galā ar pasauli. Hroniski pasīvi agresīvi cilvēki gan izvairās no dusmām, gan no atbildības. Viņi to dara, lai netiktu pakļauti neveiksmei vai lai izvairīto no darba, priekš kura viņi, viņuprāt, ir pārāk labi. Un šī izvairīšanās izpaužas kā aizsardzības reakcija, kur pasīvi agresīvais padara sevi par upuri.

Neapšaubāmi šāda reakcija jebkuru, kas ir pretim pasīvi agresīvajam, noliek sarežģītā situācijā, jo, neatkarīgi no tā, kā tu runāsi ar pasīvi agresīvo, viņš mēģinās atrast attaisnojumu un vainu tevī. Piemēram, ''Es izņēmu dvieļus no žāvētāja tā, kā tu lūdzi to izdarīt. Bet tu neteici, ka man arī tie ir jāsaloka un jāieliek skapī!''

Šādā situācijā liec lietā empātiju. Atzīsti otra attaisnojumu, lai arī cik ļoti, tev iespējams, gribētos noburkšķēt kādu dusmīgu uzbraucienu. Kāpēc? Ir ļoti svarīgi ar pasīvi agresīvajiem sarunāties viņu līmenī. Saki otram, ka tu viņu dzirdi un saproti. Paskaidro, ka esat komanda un kopīgi atrisināsit radušos situāciju. Un tad...

Cilvēki, kuri ir pasīvi agresīvi, rīkojas tā, kā rīkojas, jo vienmēr ar šādu uzvedību tiek sveikā cauri. Tāpēc ir svarīgi atzīst viņu skatījumu, viņu attaisnojumu, un pieskaņoties viņiem, bet pēc tam saukt viņus pie atbildības, pat tad, ja būtu šķietami vieglāk situāciju atrisināt, aizmirstot par notikušo, un pašam pabeigt iesākto. Tas palīdzēs ar laiku izskaust šādu uzvedības modeli.

Piemēram, ''Es saprotu, ka tu neaizgāji uz veikalu, jo nevarēji atcerēties, ko lūdzu tev nopirkt. Bet mums joprojām ir beigušās ziepes un zobu pasta, tāpēc paldies jau iepriekš par to, ka aiziesi uz veikalu tagad.''

Galu galā pasīvi agresīvi cilvēki, lai arī cik nomākti būtu, ir tādi paši kā visi citi. Savā būtībā viņi vēlas mīlestību un pieņemšanu. Un, lai arī tas nebūt nebūs viegli, izmantojot dažas vienkāršas stratēģijas, tu vari viņiem palīdzēt attīstīt veselīgāku uzvedības modeli.