Paula Tisenkopfa: cilvēki ar diagnozi ir tikpat normāli cilvēki kā citi

Vai tas izdevās? "Es noteikti vēl daudz nesaprotu, līkne kopš diagnozes apstiprināšanas aizvien ir tāda – augšā un tad lejā, augšā un tad – lejā. Liekas, ka esmu kaut ko sapratusi, un tad seko kritiens lejā. Ir absolūti romantizēts priekšstats, ka tad, kad cilvēks saskaras ar kādu satricinājumu, viņš pēc tam kļūst viedāks, visu sapratis un pārvērtējis. Tas nav tik viennozīmīgi. Jā, slimības izraisīta krīze var būt kā pamudinājums dziļākām iekšējām pārmaiņām, taču tikpat labi tas var arī nenotikt, tas ir katra paša rokās. Dzīve turpinās, tajā iekļaujot visu, gan foršos un priekpilnos brīžus, gan šaubas un bailes. Es kolekcionēju savās atmiņās mirkļus, kad patiešām pārņem sajūta, ka viss ir labi – zūd pretenzijas un ekspektācijas pret pasauli, pret apkārtējiem, pret sevi... Tā sajūta, ka viss vienkārši ir labi un pietiek vien ar apziņu, ka es esmu. Tie man ir svēti brīži, un man ir liels prieks, ka tādi manā dzīvē parādās arvien vairāk."

Sapratu – būs slikti

Ielūkojoties izstādes "Paštrokšņi" mājaslapā, acīm paveras teikums: "To, ka būs sūdi, es nojautu jau deviņpadsmitā gada nogalē, kad to bumbuli uztaustīju." Izdzirdējusi šos vārdus nolasītus, Paula viegli pasmaida. "Tā patiešām bija. Pamanīju, ka tajā pašā vietā, kur līdz šim atradās fribroadenoma – mazs, labdabīgs veidojums krūtī –, ļoti, ļoti strauji izveidojās kaut kas lielāks."

Pēc diagnozes uzzināšanas sākusies īsta emociju gamma – no izmisuma un bailēm līdz priekam, kas, iespējams, izklausās pat nedaudz dīvaini, par to, ka sācies jauns dzīves posms. Un tad notika sadursme starp divām realitātēm – starp sabiedrībā ierastiem priekšstatiem par to, kā cilvēkam jāreaģē un jājūtas pēc diagnozes uzzināšanas, un to, kā patiesībā pacients izjūt šo izaicinošo dzīves periodu.