Šīs vasaras nogalē, no 24. augusta līdz 5. septembrim, Tokijā tika aizvadītas paralimpiskās spēles, kurās latviešu vieglatlēte Diāna Dadzīte izcīnīja divas medaļas – sudrabu diska mešanā un bronzu šķēpmešanā. Gatavošanās sacensībām bija izaicinājumiem pilna – nepietika vien ar to, ka spēles tika par gadu pārceltas, pēdējos četrus mēnešus pirms spēlēm Diānai bija jāgatavojas vienai – bez trenera palīdzības. Liktenis Diānas ceļā ik pa laikam metis kādu sprunguli, taču tie viņu darījuši tikai stiprāku. "Tā ir mana dzīve, un es to nevaru izmainīt," viņa ar pārliecību balsī saka, runājot par mammas zaudējumu, māsas un savu avāriju, kas abām atņēma spēju staigāt.
Ar savu sniegumu Tokijā Diāna nav līdz galam apmierināta. Mājup viņa devās ar neizdarīta darba sajūtu, un tā jūtas aizvien. "Diskā izdarīju neiespējamo – pārsteidzu ne tikai sevi, bet arī apkārtējos cilvēkus," nosaka Diāna, piebilstot, ka diska mešanā viņai galvenais bija parādīt labāko, ko spēj, un rezultāts bija pārsteidzoši labs. "Uzlaboju savu personīgo rekordu. Par to esmu ļoti, ļoti apmierināta. Sudrabs šajās sacensībās man ir zelta vērtē." Tieši šķēpmešana, kur 2016. gada paralimpiskajās spēlēs Rio pārliecinoši tika izcīnīta zelta medaļa, radīja neizdarīta darba sajūtu. "Es neizdarīju to, ko spēju. Meitenes tajā dienā bija daudz labākas, un man tur nav, ko piebilst. Katrs pats ir vainīgs, ja kaut ko neizdara. Šķēpā parādījās arī lielāks uztraukums nekā diskā – laikam nedaudz par augstu uzliku latiņu un pārdegu. Šis zaudējums iedeva kaut kādu sitienu."
Savu tēvu Diāna nekad nav pazinusi, savukārt mammu sieviete zaudēja septiņu gadu vecumā, kad vīrietis, ar kuru tobrīd dzīvoja kopā, viņu nosita Diānas acu priekšā. "Es viņu nekad neesmu saukusi par tēvu vai patēvu – viņš man bija svešs cilvēks. Jā, mamma bija izvēlējusies tādu ceļu, un es tur neko nevarēju darīt, kaut gan kā mazs bērns vienmēr jaucos iekšā un pati arī dabūju. Arī māsa centās mammai pateikt, ka tādas muļķības nevajag darīt. Diemžēl notika tas, kas notika, – esmu viņu zaudējusi. Brīžiem bija dusmas par to, kāpēc viņa tā darīja, – varēja taču pieredzēt, kā mazmeita aug." Mammas zaudējums septiņu gadu vecumā atstāja savas sekas: "Tas bija grūts dzīves periods, man bija grūti pagulēt – naktīs bļāvu. Devos arī pie psihologa."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
