'Man dzīvē laimējies'. Vilis Vītols par dimanta kāzām, tēva lomu un vitālu dzīves viduspāreju

Vilis Vītols Latvijā no trimdas atgriezās 1999. gadā, kurp bija devies ar vecākiem desmit gadu vecumā, sākumā uz Eslingeni Vācijā, tad – Venecuēlu. Viļa tēvs, būdams ar uzņēmējdarbības tvērienu, tur izveidoja savu biznesu. Taču sākumā ģimene dzīvoja nabadzībā, sāka visu no nulles. Vilis Vītols kļuva par izcilu būvinženieri un būvuzņēmēju. 2002. gadā ģimene izveidoja Vītolu fondu, kas piešķir stipendijas spējīgiem jauniešiem studijām kādā no Latvijas augstskolām. Vilis un Marta Vītoli ir arī Kokneses fonda līdzdibinātāji un Likteņdārza izveides idejas autori.

Jūs ar sievu tikko nosvinējāt dimanta kāzu jubileju. Kā tas ir – tik ilgi būt ar vienu cilvēku, pieņemt otru? Lasīju jūsu domas par to, kas ir mīlestība, – kādā brīdī tu ieraugi otrā arī īpašības, kas tik ļoti sirdij varbūt nepatīk, otra trūkumus, tomēr mīlestība nozīmē arī piedot un pieņemt tos...

Teju ikvienā laulībā sākumā viss ir brīnišķīgi, un, protams, pienāk laiks, kad ir kādas domstarpības. Domāju, tas ir brīdis, kad ir jāciena otras puses uzskati un dažreiz šis tas jāpiedod, pašam jāatzīst, ka esmu rīkojies nepareizi. Tomēr galvenais, kas satur kopā partnerus, manuprāt, ir bērni. Ja pāris izšķiras, bērniem tā ir liela traģēdija. Tāpēc atvases ir tik svarīgas arī laulības stabilitātei. Ar šo vēlos pieskarties milzīgajai problēmai, kas ir visā Eiropā, – bērnu trūkums. Mēs nupat bijām aizbraukuši līdz Berlīnei apciemot mazdēlu, kas tur dzīvo. Atpakaļceļā braucām uz Drēzdeni, un tur redzēju skatu, no kā man tiešām kļuva bēdīgi, – cilvēks stūma bērnu ratiņos... sunīti. Tas savā ziņā ir Rietumeiropas simbols mūsu dekadencei, mūsu pašlabumam. Kur tā nonāksim?

Minējāt par prasmi piedot. Vai jums ir izdevies sievai vai citiem ģimenes locekļiem lūgt piedošanu?

Mēs, kā jau visās laulībās, esam strīdējušies, esam to darījuši bieži, arī tagad laiku pa laikam. Bet nekad nav nonācis līdz naidam. Mums var atšķirties uzskati, bet visumā nav bijis lielu problēmu – tā, ka mēs būtu bijuši uz robežas šķirties, nē. Es to nekad nedarītu, vismaz tikmēr, kamēr bērni iet skolās, nav pieauguši, nekādā gadījumā. Esmu ievērojis, cik smagi šķiršanās atsaucas uz bērniem.

Vēl ir cits viedoklis – bērns cieš, ja vecākiem ir lielas nesaskaņas un viņi nešķiras.

Varbūt – ja bērnam nepārtraukti jānoskatās uz strīdiem, arī tas ļoti negatīvi ietekmē.

Savu sievu jūs iepazināt vēl kā bērnu, viņai bija 12 gadi, bet tā pa īstam ieraudzījāt viņu jau vēlāk...

Tas bija laikā, kad viņai bija kādi 15 gadi. Satikāmies un trīs gadus draudzējāmies, un, tiklīdz bija iespējams, viņas 18 gados, apprecējāmies. Venecuēlā pilngadība toreiz bija no 21 gada, tādēļ bija vēl jāprasa Martas tēva rakstiska atļauja.

Mūsu pirmais bērns piedzima, kad Martai bija 19 gadi. Visi pieci bērni piedzima 10 gadu laikā, un, kad Martai bija 29 gadi, viņa bija dzīves pienākumu izpildījusi. Viņa vienmēr pēc dzemdībām atkopās un ļoti labi izskatījās, gan šajos 29, gan nākamajos gados.

Lai sieviete atkoptos, svarīgs ir atbalsts.

Mums bija palīgi – bija auklīte, un bija viena mana tante, tēva māsa Ilga, kas ļoti daudz palīdzēja. Pirmie četri bērni piedzima Martas studiju laikā – tā bija liela slodze. Kad cilvēki, radi redz, ka ir grūti, tad palīdz ģimenei, kurai ir vairāki bērni.