andras slepenie faili - 1093
Foto: Privātais arhīvs
Skolotāji zīmē vienu no pirmajām ceļa kartēm, kuru bērns saņem. Viņi skaidro, stāsta, norāda, iedrošina, kā arī cenšas palīdzēt saprast, kas tad īsti slēpjas aiz vārda "dzīve", un par to šīs profesijas pārstāvji pelnījuši mūžīgu pateicību. Ik gadu oktobra pirmajā svētdienā Latvijā atzīmē Skolotāju dienu, kad "paldies" rudens ziedu un pārsteigumu formā ceļo tieši skolotāju virzienā – par sajūtām, sagaidot šī gada īpašo dienu, sarunā ar portālu "Cālis" dalās Rīgas 49. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Jolanta Mūrniece.

Jolanta skolā strādā jau nepilnus 17 gadus – kopš 23 gadu vecuma. Rīgas 49. vidusskola ir viņas pirmā un līdz šim brīdim arī vienīgā darba vieta, un Jolanta arī neredz, ka tas tuvākajā laikā varētu mainīties. "Lai arī cik moderni un it kā arī vajadzīgi būtu ik pa laikam dzīvē kaut ko mainīt, man šķiet, ka skolotāju ikdiena ar to ir unikāla. Nav divu vienādu darbadienu! Nav tādas rutīnas, tāpēc skolā un vienā vietā var ilgi nostrādāt."

Ceļu līdz latviešu valodas un literatūras skolotājas profesijai Jolanta nesauc par ļoti mērķtiecīgu. Ja tā var teikt, viņa ļāvās dzīves plūdumam un skatījās, kur tas aiznesīs. "Pēc vidusskolas ar klasesbiedriem ļoti draudzīgā bariņā, droši vien, ietekmējoties cits no cita, aizgājām studēt pedagoģijas fakultātē. Mācoties trešajā kursā, sapratu, ka jāsāk atbildīgi dzīvot pieaugušā dzīvē un jāmeklē darbs. Un tieši tajā brīdī kāds no augstskolas informēja, ka Rīgas 49. vidusskola meklē skolotāju. Man šķiet, ka tobrīd pat neapzinājos, kas un kā būs, bet es atnācu uz šo skolu, kur mani sagaidīja smaidīgs direktors un mācību pārzine, un teica: "Viss, nākamnedēļ tev jāsāk strādāt!" Tas notika bez gara iesildīšanās procesa."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!