Pusgadsimts autosportā bez autovadītāja apliecības. Rallija mamma Irēna Krastiņa

Kad šo rindu autore deviņdesmito gadu nogalē ienāca rallijā kā stūrmane – un man šī pasaule bija riktīgi sveša –, Irēna bija tas cilvēks, kura attieksme ļāva justies piederīgai šai sabiedrības daļai. Bez jebkādas jūtelības un ucināšanās, bet zinoši atbildot uz jebkādiem jautājumiem, arī mani Irēna ieveda rallija pasaulē. Un arī man viņa nekavējoties kļuva par rallija mammu.

Pērn Irēna nosvinēja 50 gadu jubileju rallijā. Un zināt, kas ir paradoksālākais? Viņai nekad nav bijis autovadītāja apliecības, un viņa nekad nav vadījusi auto. Un vēl tas, ka sākotnēji Irēnas dzīve bija cieši saistīta ar kaut ko pilnīgi pretēju autosportam – ar mūziku un skatuvi.

Irēna dzimusi 1946. gada 18. septembrī Rīgā. "Mana pirmā skola bija "Dārziņi", bet 5. klasē saslimu ar šarlaku – un tas man "krita" uz roku locītavām. Pusgadu ārsts aizliedza spēlēt gan klavieres, gan vijoli, kas bija mana specialitāte. Paliku uz otru gadu un Dārziņskolas prasībām vairs netiku līdzi, rokas fiziski sāpēja. Sestajā klasē aizgāju uz 49. vidusskolu un iestājos Rīgas Mūzikas skolā. Tur klavieru eksāmenā pārspēlēju rokas... Toties jau vidusskolas laikā sāku spēlēt ballēs un kāzās. Spēlēju sintezatoru, dziedāju," stāsta Irēna, rādot senas fotogrāfijas no jaunības dienām, kurās redzama sīka, smalka un trausla meitene kopā ar ansambļa puišiem.

Taču arī no muzikālās dzīves Irēnai ir ļoti krāšņas atmiņas. "Ļoti populāras kolhozos bija gada noslēguma balles, ļoti krāšņas, bagātīgas, galdi lūza, un mūziku vajadzēja. Atceros, man bija gara, gaiši zila kleita. Atveras priekškars, un es dzirdu, kā pa zāli čukst – paskaties, kādi tai mati!

Es biju blondīne – iepriekšējā vakarā matus gribēju nedaudz piekrāsot ar zīmogkrāsu (sarkanā tinte un zili violetā zīmogkrāsa bija ierasts matu krāsošanas "atribūts" tajos laikos – aut.), un mani blondie mati nu bija koši zili.

Bet man vienmēr ir bijis pilnīgi vienalga, ko par mani domā, jo es pati zinu, kāda esmu, un neviens tev nav lielāks soģis kā tu pats. Tā nu iet balle pilnā sparā, visi danco, un uz skatuves uzkāpj vecs, vecs onkulis. Viņš man pienāk klāt un saka – meitenīt, tu tik smuki dziedi un spēlē, bet kāpēc tev tie mati ir tik zili!?"