Vitas Stiģes-Škuškovnikas pieredze: kā dzīvot tālāk, ja sapnis par bērnu nav piepildījies

Sapnis par laimīgu ģimeni ar bērniem mani pavadīja daudzus gadus. Tā bija mana karstākā vēlēšanās, pateicoties ģimenē ieaudzinātajām vērtībām, ģimeniskumam un salīdzinoši tradicionālai audzināšanai, kā jau daudziem, kas dzimuši 20. gadsimta astoņdesmitajos gados. Viss liecināja, ka tas piepildīsies, jo satiku savu vīru un laimīgi apprecējāmies.

Taču divus gadus pēc kāzām, kad jau kādu laiku plānojām savu pirmdzimto, sapnis nepiepildījās. Un tad diemžēl uzzinājām vīra medicīnisko diagnozi, kādēļ bioloģiskie bērni mums nebūs iespējami. Pēc neskaitāmām kopīgām un individuālām ārstu vizītēm, standarta un ļoti specifiskām analīzēm, medicīniskām pārbaudēm diagnoze bija tieši tāda. Tajā brīdī, pirms deviņiem gadiem, mana dzīve apstājās un pamati zem kājām sabruka, piedzīvoju savas dzīves lielāko traģēdiju. Traģēdiju, ka mana mūža lielākais sapnis par laimīgu ģimeni nepiepildīsies.

Nebija ne spēka, ne drosmes. Katrs pārdzīvojām savā veidā. Es biju dusmīga uz visu pasauli, nespēju šo domu pieņemt, neticēju, ka tā patiešām ir patiesība, joprojām klusībā katru mēnesi cerēju.

Lai arī abi turpinājām savu profesionālo darbību, aktīvi darbojāmies savu interešu sfērā, piedalījāmies sociālajā dzīvē un apkārtējie uzskatīja mūs par laimīgu, saticīgu, bieži pat par paraugpāri ar veiksmīgu karjeru, vienmēr smaidīgu, mēs paši jutām, ka sākam viens no otra atsvešināties – gan emocionāli, gan fiziski. Gribējās vienam ar otru runāt, bet tas nebija iespējams, jo katra saruna beidzās, tā arī nesākusies, ar manu asaru jūru un milzīgu kamolu kaklā. Gribējām viens otram fiziski būt tuvi, bet arī tas nebija iespējams, jo galvā bija viena vienīga doma – mums nevar būt bērnu.

Izejot no mājas, uzlikām tādu kā masku. Atnākot mājās, eksistējām un pārdzīvojām katrs pa savam, kā nu mācējām. Dažas dienas mana pašsajūta bija tik slikta, ka nevarēju izkāpt no gultas, sataisīties, lai dotos uz darbu. Bet tagad saprotu, ka esmu un biju ļoti stipra, jo nevienu dienu nepaliku mājās.

Šajā periodā, protams, mūsu draugiem, radiem un kolēģiem dzima bērni, tika organizētas raudzības un bērnu ballītes, pasākumi kopā ar bērniem, ģimenes svinības un radu saieti. Tikai tagad saprotu, ka vajadzēja par sevi parūpēties un nedoties turp, jo trigeri bija ik uz soļa. Un arī komentāri un jautājumi no citu puses bija ikdiena – kad tad jums būs bērni? Jums jau arī laiks! Paskaties, cik mans puika ir mīļš, jums arī tādu vajag! Kāpēc jūs nedomājat par bērniem? Jūs laikam tādi karjeristi, bet bērnus taču vajag! Kamēr jums nebūs bērnu, nesapratīsiet... Te jāmin, ka šādi komentāri un jautājumi reti bija privāti, lielākoties tos saņēmām publiski – pie svētku galda, pasākuma laikā, sarunas vidū u. tml.

Zinu, ka dažādiem cilvēkiem sajūtas ir atšķirīgas, bet man bija ļoti grūti uzklausīt šādus komentārus un uzturēties bērnu, īpaši mazu, sabiedrībā. Katru reizi pēc tam mājās vai jau mašīnā man sākās raudāšanas lēkme, kura varēja nepāriet pat vairākas dienas.

Var teikt, pilnīgi viss atgādināja un norādīja uz bērniem – uz ielas, veikalos, reklāmās, radio un televīzijā, sociālajos tīklos un internetā, pasākumos, teātra izrādēs un kinofilmās, visur. Tas bija neizturami, tik neizturami, ka brīžiem pat nesaprotu, kā es to izturēju.

Jau trīs gadus vēlāk, tātad pirms sešiem gadiem, pēc kārtējām ārstu vizītēm un rekomendācijām nokļuvām reproduktīvās medicīnas klīnikā. Šodien es teiktu, ka psiholoģiski es vispār tam nebiju gatava, pat neatceros daudzas detaļas, jo joprojām visa situācija šķita negodīga un pretdabiska, kā pa miglu.

Lai arī klīnikai bija laba slava, es joprojām to atceros kā man nepieņemamu. Man to gribētos atcerēties kā vietu, kur par mani parūpējas un pievērš uzmanību, bet apstākļi kopumā man šo sajūtu neradīja. Ārstu vizītes un procedūras nekad nenotika ieplānotajā laikā. Uzgaidāmajā telpā sēdēja visi – gan uz vizītēm un konsultācijām, gan uz medicīniskās apaugļošanas procedūrām, gan pēc rezultātiem. Privātuma nebija, mierīgi varēja satikt zināmus cilvēkus, kas man radīja milzīgu spriedzi un pastiprināja kauna sajūtu. Gaidot varēja redzēt gaiteni, pa kuru uz kušetes veda sievietes no/uz medicīniskās apaugļošanas procedūrām. Es ar savu psihoemocionālo stāvokli biju panikā jau no domas par došanos uz klīniku. Paralēli bija stress, ka kavēju darbu. Bet – es taču māku saņemties, vai ne, galu galā dzīvoju tā jau vairākus gadus.

Pēc ārstu ieteikumiem veicām vienu no medicīniskās apaugļošanas procedūru veidiem, piecas reizes pēc kārtas, visas neveiksmīgas. Manuprāt, viss notika tādā autopilotā, ka es vispār nespēju atjēgties. No procedūras uz procedūru, no medikamentiem līdz injekcijām, no ārstu vizītēm līdz pārbaudēm, no datuma uz datumu, no cerības līdz zaudējumam...

Atceros, kad atnācu uz savu pirmo procedūru, man paziņoja, ka manas ārstes nebūs, bet procedūru veiks cits ārsts – vīrietis! Man bija panika! Bet es izlikos, ka tas ir pieņemami. Tāpat pēc katras procedūras, kamēr gulēju krēslā, es raudāju. Viena jauka māsiņa man teica, lai neraudu, ka tagad jādomā tikai labas domas. Bet es to vienkārši nespēju.

Ar šo fonu mēs turpinājām dzīvot, iet uz darbu, cilvēkos, nevienam neko nestāstīt...

No malas to bija grūti iedomāties, jo mēs turpinājām smaidīt un uz jautājumu "Kā iet?" atbildēt: "Labi." Protams, tagad, skatoties fotogrāfijās, mūsu sejās var manīt noraudātas acis, sejai trūkst mirdzuma.

Un tā atkal un atkal pa apli. Līdz pēc piektās reizes daktere pateica, ka nu vajadzētu mēģināt citu procedūras veidu. Tajā brīdī manī kaut kas noklikšķēja, es attapos un apstājos, uz četriem gadiem. Es sāku domāt par to, ka, tiecoties pēc sapņa par bērnu, sāku pazaudēt sevi, mana mentālā veselība ir pasliktinājusies, es nejūtos brīva, lai dzīvotu un kaut ko plānotu, un laulība ir uz izjukšanas robežas. Lai arī man joprojām nebija spēka un es jutos slikti, es pieņēmu lēmumu pielikt punktu medicīniskās apaugļošanas mēģinājumiem, sevi un savu laulību likt pirmajā vietā, par spīti tam, cik ļoti es vēlējos bērnu.

Taču es joprojām biju bedrē, neredzēju izeju, jutos viena un pamesta, nesaprasta un izolēta. Un tad sākās mans ceļš uz pārmaiņām...

Turpinot dzīvot zemākajā savas dzīves periodā, paralēli piedzīvojot citus smagus ģimenes notikumus un sēras, attīstot karjeru un apceļojot pasauli, smagā sajūta saglabājās, un kādu dienu pirms trim gadiem es sapratu, ka tā dzīvot vairs nevaru, esmu iestrēgusi, kaut kas ir jādara. Bet ar ko sākt?

Tā kā drosmes doties pie psihologa vai psihoterapeita man vēl nebija, meklēju informāciju internetā. Diemžēl latviešu valodā un Latvijā neatradu pilnīgi neko, kas atbilstu manai situācijai un pārdzīvojumam. Viss atbalsts, ja tā to varētu nosaukt, bija par pozitīviem rezultātiem un statistiku, bērna piedzimšanu. Un tad atradu atbalstu ārzemju atbalsta grupās un kopienās.

Gandrīz gadu anonīmi, pēc tam jau ar savu vārdu, iesaistījos slēgtu grupu diskusijās, semināros, domubiedru grupās, tad iegādājos un izlasīju vienu tematisku grāmatu ar praktiskajiem uzdevumiem – Jody Day “Living the Life Unexpected: 12 Weeks to Your Plan B for a Meaningful and Fulfilling Future without Children”. Tas bija tik emocionāls process. Pirmajās nodaļās pie katra vārda manas emocijas bija tik sakāpinātas, ka nevarēju grāmatu noturēt rokās, acis nespēja fokusēt skatienu, jo no tām lija okeāns, sirds dauzījās un elpa aizrāvās. Taču tikai šādi es sapratu:

Es padziļināti sāku interesēties par dažādiem iemesliem, kāpēc cilvēkiem nav un nevar būt bērnu, ar kādiem stereotipiem nākas saskarties un kā ar to tikt galā, pats svarīgākais, kā dzīvot tālāk un kā padarīt savu dzīvi pilnvērtīgu arī tad, ja sapnis par pašas bērniem nepiepildās.

Es uzzināju, ar ko atšķiras jēdziens "childfree" no "childless", tāpat arī ļoti vērtīgus statistikas datus, kas apkopoti no dažādiem Eiropas un pasaules pētījumiem. Piemēram, būtiskākie no tiem ir:

Aktīvi domājot par šiem jautājumiem, vēl pēc gada es simtprocentīgi sapratu, ka, lai arī esmu ceļā, tomēr pati netieku galā. Es atradu lielisku psihoterapeiti un uzsāku ceļu uz savu transformāciju.

Uzsākot regulāras psihoterapijas sesijas nu jau pirms diviem gadiem, es ļoti baidījos atklāties, runāt par to, kā es jūtos, neticēju, ka tas var man palīdzēt. Katra sesija man bija tāda emociju gamma, ko dažreiz nemaz negribu atcerēties, bet tagad redzu, cik lielas pārmaiņas ir notikušas. Uz psihoterapiju devos ar savu lielāko dzīves pārdzīvojumu – kā tikt galā ar to, ka man nebūs bioloģisko bērnu, un kā dzīvot tālāk, kā tas vispār ir iespējams!?

Taču patiesībā regulārās sesijas man ir pavērušas durvis daudz plašāk – esmu pārvērtējusi dažādus savus uzskatus un vērtības, esmu atbrīvojusies no audzināšanas standartu ietekmes un dažādiem skolas laika kompleksiem, esmu mainījusi attieksmi pret lietām un cilvēkiem, esmu pieņēmusi lēmumus, kas kalpo un ir pareizi man, nevis kādam citam, esmu veikusi pārmaiņas karjeras attīstībā un definējusi man svarīgas profesionālās intereses, esmu nonākusi pie brīnišķīgām atziņām, kas padara manu dzīvi priecīgāku un vērtīgāku, esmu ieraudzījusi gaismu tuneļa galā daudz spožāku, nekā pirmajās terapijas reizēs spēju iedomāties.

Esmu pārdzīvojusi lielas zaudējuma sāpes, skumjas, sēras un caur dažāda veida atbalstu piedzīvojusi lielas pārmaiņas un transformāciju. Es atkal priecājos par dzīvi, vēlos satikties ar cilvēkiem, ļauties piedzīvojumiem un nezināmajam. Attiecības ar vīru ir pavisam citā līmenī, tuvākas, patiesākas, vēl dziļākas. Mēs esam viens otram un augam abi kopā, jo esam tikai ceļa sākumā...

Augot un mainoties joprojām abi ar vīru redzam, ka sabiedrībā valda dažādi stereotipi un tiek veicinātas stigmas, kas tikai pastiprina cilvēku, kuriem nevar būt bērni, sāpes un kompleksus, veicina diskrimināciju un negatīvu attieksmi. Šis temats joprojām ir tabu gan ģimenēs, gan draugu lokā, gan darba vidē. Empātija situācijas izpratnē vai atbalsta sniegšanā ir kritiska.

Pēc visiem šiem gadiem atkal secināju, ka atbalsts Latvijā joprojām nav pieejams. Man tas nelika mieru, jo mana intuīcija teica, ka man līdzīgo ir daudz vairāk, nekā spēju iedomāties. Tā pēc gadu ilgām un nopietnām pārdomām es ne tikai pieņēmu drosmīgāko savas profesionālās dzīves lēmumu, aizejot no darba, lai apstātos un saprastu, kas es esmu un ko es vēlos no savas dzīves.

Taču – pats galvenais – pirms četriem mēnešiem publicēju "Instagram" profilu @dzivebezberniem, lai dalītos ar savu stāstu un sniegtu atbalstu arī citiem, kuri ir ceļā uz pilnvērtīgu dzīvi pēc tam, kad sapnis par bērniem nav piepildījies.

@dzivebezberniem galvenais vēstījums ir vairot sajūtu, ka tu neesi viena. Caur dažādām personīgām atziņām, pieredzi, situācijām vēlos lauzt sabiedrības aizspriedumus par šo tēmu, veicināt izpratni par sāpēm un sērām, ko piedzīvo blakus esošie cilvēki, likt aizdomāties par komentāriem vai padomiem kādam, kurš vienkārši klusē.

Jau tagad saņemu daudz privātu vēstuļu ar rūgtuma pilniem pieredzes stāstiem un pateicībām par temata aktualizēšanu publiski. Cilvēki baidās publiski runāt par savām sāpēm, pārdzīvojumiem, jo jūtas nesaprasti, pamesti, vientuļi, nevajadzīgi, izolēti.

@dzivebezberniem pamazām veidoju dažādas aktivitātes, lai sniegtu atbalstu sekotājām (jā, lielākoties tās ir sievietes – 96 procenti). Gaidu īsto brīdi individuālām atbalsta konsultācijām un pašatbalsta grupas izveidei. Tāpat profilā aktīvi dalos ar informāciju par dažādības un iekļaušanas tēmām saistībā ar darbinieku bez bērniem, neauglības, medicīniskās apaugļošanas procedūru tematikas aktualizēšanu darbavietās, kas ārpus Latvijas jau tiek apskatīts un iekļauts uzņēmumu iekšējās darbinieku atbalsta programmās.

Lai arī dalos ar informāciju par dažādām tēmām, profila fokuss ir uz tiem,

Kāpēc? Jo šis ir mans stāsts un pieredze.

Būtībā mana lielākā dzīves traģēdija ir pārvērtusies par kaut ko lielu, pašai negaidītu. Gribu palīdzēt cilvēkiem, dot atbalsta sajūtu, to, kā pietrūka man pašai, kad biju savas dzīves zemākajā punktā. Redzu, ka tas ir manos spēkos.

Es zinu to sajūtu, kad jūties viena, pamesta, nesaprasta, nesievišķīga un nepilnvērtīga, pati tā esmu jutusies pārāk ilgi. Tāpēc esmu izveidojusi @dzivebezberniem, lai dalītos ar savu stāstu un pārdomām, atbalstītu un iedvesmotu tevi.

Atceries, tu neesi viena! Es zinu, cik ļoti tieši šī sajūta var būt palīdzoša.