Mazajai Martai ir Reta sindroms, kuru dēvē arī par Kluso eņģeļu slimību. Tas nozīmē, ka Martas ķermenis ir "sabloķējies", neļaujot veikt teju nevienu darbību. Vēloties dot prieku citām ģimenēm, smaidīgās meitenes mamma Jolanta pirms trim gadiem nāca klajā ar projektu "Am mājiņa", dodot iespēju ikvienam viegli samontēt putnu barotavu, kurā pēcāk vērot zvirbuļu un zīlīšu sarunas. Visi no šī projekta iegūtie līdzekļi tiek novirzīti mazās Martiņas vajadzībām – gan ikdienas dzīvei, gan arī krāti nākotnei.
Kā stāsta piecus gadus vecās meitenes mamma Jolanta, Latvijā ir padsmit apzinātu bērniņu, kuriem arī uzstādīta šāda diagnoze, un to izārstēt nav iespējams. Daži bērni var izdvest arī kādu skaņu, taču pamatā viņi nerunā, nespēj rokās noturēt priekšmetus. Tāpat kāds bērns staigā, kāds – nē, bet principā ķermenis ir pilnībā sabloķējies. "Marta nedz staigā, nedz arī runā. Viņa nevar izdarīt pilnībā neko. Bez atbalsta viņa spēj nosēdēt vien pāris minūtes. Tas ir gadījumos, kad trenēju viņai muguriņu, un pati tad arī ķeru, jo vienā brīdī viņa var vienkārši saļimt," stāsta Jolanta. Pozitīvs veselības aspekts ir mazās Martas spēja pašai sakošļāt ēdienu, salīdzinoši mīkstus ēdienus, piemēram, omleti.
Ārsti ilgstoši nespēja skaidrot, kas ar Martu notiek. Divus mēnešus pēc mazās meitenes dzimšanas Jolantas vīram konstatēja vēža atgriešanos, un viņai nācās aprūpēt abus tuvākos. Vispirms sieviete vērsās pie ģimenes ārsta Martas straujā svara pieauguma dēļ, taču sākotnēji speciālisti to skaidroja ar slinkā bērniņa dabu. "Tajā brīdī bija satvēriens rokās, parādījās "mamma", "teta". Mums bija suns Herberts, tāpēc bija arī "Hebe". Viņa vēlās uz puncīša, mācījās turēties uz elkoņu balsta," atceras Jolanta. Pēc vīra nāves sieviete aizvien uzkrītošāk pamanīja, ka Marta vairs neveic iepriekš minētās darbības. "Bija ļoti sasprings dzīves moments, tāpēc nebija tā, ka izmaiņas pamanīju lēnām. Es vienā brīdī vienkārši sev pajautāju: "Bet kad viņa pēdējo reizi pateica kādu vārdu?" Man šķita, ka tas ir psiholoģisks bloks. Gājām pie neirologa, tur īsti neko nepateica. Viens pateica, ka ļoti smaga ģenētika, otrs – ka Martai ir psiholoģiskā aizture. Kāpēc? Jo vīrs lielākoties dzīvojās pa mājām, pa dīvānu bezspēka dēļ, un Marta viņam bija blakus. Es bizoju uz veikalu, taisīju ēst, protams, baroju viņu un arī paspēlējos, bet vīrs blakus bija vairāk. Un te pēkšņi tā cilvēka vairs nav. Vīrs bija arī ļoti liels bērnu cilvēks – uci puci, meitiņa, meitiņa, tāpēc man tiešām arī šķita, ka viņas izpausmes ir ļoti loģiskas."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
