Nevis profesija, bet aicinājums: kā sociālais rehabilitētājs kļuva par Ziemassvētku vecīti

Vilni, pastāstiet par sevi!

Savā dzīvē esmu veicis visdažādākos darbus. Neesmu no tiem, kuri vienā vietā strādā visu mūžu, jo tad, manuprāt, sāktos rutīna un tas ne darbam būtu labi, ne pašam vairs būtu interesanti. Mana pamatprofesija ir kompresoru un saldējamo iekārtu tehniķis mehāniķis. Savulaik ar šādu izglītību strādāju gan par apvienības galveno enerģētiķi, gan arī par vecāko inženieri. Daudz strādāju, vadot dažādus mehānismus – ceļamkrānus, ekskavatorus, pacēlājus, biju arī dzelzceļa refrižeratoru mašīnists utt. Bet vienlaikus, jau no 1986. gada, iesaistījos dažādu biedrību darbībā un to joprojām turpinu. Darbs, kuru darīju kā brīvprātīgais, sasaucās ar profesiju, kuru esmu apguvis pirms septiņiem gadiem, – esmu sociālais rehabilitētājs. Kad man pasliktinājās veselība un vairs nevarēju strādāt aktīvi fizisku darbu, pārkvalificējos, jo būtībā jaunajā amatā jau biju strādājis ilgus gadus kā brīvprātīgais, bet tagad tas ir mans maizes darbs.

Kā jūs kļuvāt par Ziemassvētku vecīti? Cik gadu ar to nodarbojaties? Vai esat kaut kur apguvis aktierspēles prasmes?

Par Ziemassvētku vecīti kļuvu sievas dēļ. Viņa ļoti gribēja, lai uzaudzēju bārdu. To arī izdarīju. Un, kad bija pagājis pusgads, sieva apgalvoja, ka esmu ļoti līdzīgs Ziemassvētku vecītim. Un atkal mani pierunāja pamēģināt – šoreiz iejusties šādā lomā.