Studiju pieredze ārzemēs: par mērķtiecību, grūtībām un citplanētieša sajūtu

Katrīna Sīpola Nīderlandē, tehniskajā universitātē "TU Delft", apgūst nanobioloģiju. Studijas maksā 2009 eiro gadā, taču pirmajā gadā summa ir uz pusi mazāka – 1000 eiro – un kovida dēļ pat bija vēl sarukusi – 500 eiro. Katrīna stāsta, kā atradusi studiju iespējas, kas tika vērtēts un kā iejutusies: "Kad meklēju studiju iespējas, neatradu bezmaksas [bezmaksas programmas angliski ir, taču ne visās nozarēs – aut.]. Man ir gadu vecāks brālis, un viņš pirms gada iestājās šajā augstskolā, jau mācījās, bija gājis cauri visam, lai iestātos un sāktu dzīvi šeit, tādēļ es aptuveni zināju, kad man jāsāk meklēt programmu u. tml. Es jau pēc 11. klases, vasaras sākumā, sāku meklēt programmas, kuras gribētu mācīties, izskatīju variantus Eiropas valstīs. Milzīgs mīnuss – maz kur programmas ir angļu valodā. Virzienā, kas mani interesē, – bioloģija un zinātnes – atradu tikai variantus Nīderlandē un pāris – Dānijā. Augstskola, kur mācos šobrīd, likās vislabākā. Tad sūtīju visus dokumentus, motivācijas vēstules, sertifikātus, visu iespējamo, tiku iekšā.

Šeit bija ļoti agrs pieteikšanās gala termiņš – 15. janvāris! Man diemžēl bija paziņas un draugi, kas tikai kādā martā attapās, ka gribētu studēt ārzemēs, un – nokavēja.

Tā vietā, lai vērtētu centralizētos eksāmenus (kuri vēl nebija notikuši), ņēma vērā 11. un 12. klases sekmju izrakstu, kā arī liela nozīme ir papildu interesēm un nodarbēm, sasniegumiem – labi, ja ir apmeklēti pulciņi, olimpiādes, iegūti dažādi sertifikāti. Vēl man bija iestājeksāmens, kas tobrīd kovida dēļ notika attālināti.