Annele Slišāne starp sešiem bērniem, aušanu un prozu pirmatnējā Latgalē

Viņa pārsteidza Latvijas 100 gadu jubilejā ar savu projektu "100 deči Latvijai", kurā katrs no deķiem bija austs no cita materiāla, pat neiedomājama, piemēram, ar ieaustām riteņu riepu kamerām. Papildus tika izdota grāmata ar deķu bildēm un to sajūtu aprakstiem. Bet šogad "Boņuks" saņemts par šī projekta pieejamību neredzīgajiem – pirmoreiz grāmata latgaliešu valodā iznākusi Braila rakstā, kā arī video grāmatā uzfilmēta latviešu zīmju valodā nedzirdīgajiem. Balva arīdzan ir par prozas darbu "Tuoraga stuosti" (no latgaliešu valodas – "Biezpiena stāsti"). Un otro gadu ģimene dzīvo Latgalē, Anneles vecvecāku "sapņu mājā".

Te vēl varētu daudz turpināt par Anneles radošajām idejām – viņa savā nelielajā uzņēmumā rada ekoloģiskas rotaļlietas, uzņem tūristus, iepazīstinot ar linu mārku izmantošanu linu šķiedras sagatavošanā un pēc tam aušanā, un pat palīdz iemēģināt roku aušanā.

Deķu projekta turpinājums, radot to pieejamu neredzīgajiem un nedzirdīgajiem, tapis, pateicoties Anneles rakstītajam Valsts kultūrkapitāla fonda projektam “KultūrELPA”. Un, kā smejas pati Annele: “Nu varēju atkal visu vasaru aust, jo grāmatā neredzīgajiem ir mazi paraudziņi taustīšanai (grāmatai ir pieci eksemplāri, tie atrodas Latvijas Neredzīgo bibliotēkā), piemēram, ieausti konfekšu papīriņi. Izmantoju lietas, kam, domājams, viņi pieskaras ikdienā.”

Kā vispār radās ideja par 100 deķiem? “Latvijas jubileja palīdzēja briestošu ideju ielikt konkrētākos rāmjos. Es saku paldies Dievam par talantu un kosmosam par ideju – es to noķēru. Kādu vakaru, kad mazie bija aizmiguši, sāku pierakstīt savas daudzās idejas, no kā varētu mēģināt aust, – sanāca 117! Iepriekš es arī visu laiku eksperimentēju, bet tie izmēģinājumi mēdza aizklīst. Gribēju izmēģināt visu ko – vai var aust no nātrēm? Vai – izmantot stieples? Beidzot idejas apkopoju, un Latvijas dzimšanas diena bija labs pamats to sakārtot kopumā. Bija aizraujoši pierādīt sev – o, arī no šī var aust! Un tad jau varu “oficiāli” stāstīt citiem – jā, no tā var, to ir iespējams saglabāt vai – šis materiāls “nebēg no stellēm”,” pasmaida Annele.

Vai dažādu augu materiāli ar laiku nesakrītas? “Jā, tā notiek! Man jau tapa anekdote, ka pēc manām izstādēm rīkotājiem paliek vesela burka ar tēju. Ja deķi nekustina, tas saglabājas labāk. Vistraģiskāk ir ar egli – viņa ir nobirdinājusi visas skujas pa izstādēm, palikuši tikai egļu zariņi un marlītes audums. Pārējie materiāli turas, jo ir ieausti starp velkiem. Jā, augi krāsu zaudē, jo daudzas izstādes notiek spilgtā saules gaismā – augi žūst kā tēja. Bet smaržu vēl saglabā! Kad iztinu, vēl smaržo. Savukārt no materiāliem, kas nesadalās, deķi būs mūžīgi – no plastmasas, riteņu riepām,” secina māksliniece.

Ikdienā deķus viņa glabā, auduma kokonos ietītus, katru ar savu numuru, lai nesajūk.

Starp stellēm un bērniem