Oriģinālās drēbēs, ar biznesmeņa talantu un piedzīvojumu kāri. Deviņi jaunieši mums līdzās

Starptautiskā Ģimenes diena plašāku atpazīstamību Latvijā guva 2008. gadā – tajā ikviens aicināts būt kopā ar saviem mīļajiem un sargāt ģimeniskās vērtības, kas ir viena no galvenajām lietām, kas kā ceļa maize dzīvei jāieliek mūsu mazāko un jaunāko sabiedrības locekļu somās. Kā jau personības, katrs jaunietis vai viņa vecāks, ar ko portālam "Cālis" reiz bijusi iespēja aprunāties, bijuši ārkārtīgi atšķirīgi, taču visi kā viens – ļoti aizraujoši sarunbiedri.

Piemēram, dobelnieks Jancis jau 11 gadu vecumā sapratis – lai tiktu pie kārotā, būs nedaudz jāpastrādā. Tuvojoties pavasarim, šī gada sākumā viņš uzsāka putnu būrīšu meistarošanu, taču ne jau tāpēc, lai nopirktu konfektes. Viņa sapnis bija vistiņu iegāde! Savukārt 14 gadus vecajai Monai bija iespēja doties piedzīvojumā, kuru dzīves laikā neizbauda pat liela daļa pieaugušo – jauniete ar tēvu devās ekspedīcijā uz Antarktīdu, kur pat izgulēja nakti sniegā.

Taču tas vēl nav viss! Turpinājumā aicināt virtuāli iepazīties ar vēl citiem interesantiem jauniešiem – Valteru Artūru, kura ģērbšanās stils nemaz neatbilst tam, ko saprotam ar "jauniešu modi", Maratu, kurš ar savu zīmēšanas prasmi pārsteidzis tūkstošiem mākslas cienītāju, meža laumiņu Amandu, kurai 13 gadu vecumā jau kabatā ir pirtī pērējas sertifikāts, un vēl vairākiem citiem!

Geraņimovas Ilzas ezera krastā – aptuveni 14 kilometrus no Aglonas, Kastuļinas pagastā – kopā ar mammu Anitu dzīvo Amanda Reščenko. Viņai ir tikai 13 gadu, bet meitene ir ar ļoti plašām zināšanām par dabu – augiem, dzīvniekiem, pat pirtī pērējas sertifikāts jau kabatā. Amanda mācās 7. klasē, apmeklē mūzikas skolu un ir apguvusi vairāku instrumentu spēli, viņa zina neskaitāmi daudz ārstniecības augu un tos prot izmantot ēdienkartes paplašināšanā. Un ne tikai. Meitene ir meža laumiņa vistiešākajā nozīmē – gan ikdienā, gan arī ģimenes biznesā, uzņemot viesus tūristu mītnē un vadot ekskursijas apkārtnes teritorijā.

Ar Amandu un viņas mammu sarunājamies "Zoom" platformā – darbadienas vēlā vakarā, kad meitene ir atgriezusies no mūzikas skolas. Ar ģimeni mani iepazīstināja biedrībā "Eņģeļa sirds", kuras misija ir pilnveidot bērnu un jauniešu talantus attālākos lauku reģionos. Organizācija sadarbojas ar daudzām skolām Latvijas reģionos, un tieši pedagogi parasti ir tie, kas biedrībai pavēsta par kādu bērnu ar īpašu talantu, kura attīstībai, iespējams, ģimenei pietrūkst līdzekļu. Arī par Amandu un viņas radošo potenciālu uzzināja biedrībā, un meitenei apmaksāja kursus sveču liešanā un ziepju gatavošanā, izmantojot dabas veltes. Tagad Amanda rada skaistas un noderīgas lietiņas, turklāt no dabas produktiem, bet tikko sākusi apgūt arī ķermeņa krēmu gatavošanu.

Lasīt vairāk

"Vienā brīdī tu esi atrāvies divus metrus no zemes un lido, otrā brīdī tu guli ar seju slapjās smiltīs un sajūti spērienu pa ķiveri. Spēriens, par laimi, bija viegls, tev paveicās. Un pēc brīža tu esi gatavs lidot atkal." Tieši šādi varētu raksturot jaunās sportistes Madaras Pētersones aizraušanos. Madarai ir 15 gadu un, kopš pati sevi atceras, viņa aizrautīgi nododas jāšanas sportam un visam, kas ar to saistīts. Jaunās konkūristes stāsts ir par mūžīgu draudzību, bezgalīgu azartu, milzīgu pacietību, atbildību un risku.

Madaras vecvecākiem pieder zirgu staļļi, tāpēc jau kopš agras bērnības mamma viņu sēdināja zirga mugurā. Trīs gadu vecumā meitene dzimšanas dienā saņēma poniju un rozā ķiveri ar maziem zirdziņiem. Tobrīd arī viss sākās pa īstam. "Kopš brīža, kad tu pirmo reizi izveido savstarpēju kontaktu starp zirgu un sevi, esi azartā, un tas ir uz mūžu. Kopā ar zirgiem 15 gadus esmu gandrīz katru dienu, un nevaru iztēloties sevi bez viņiem," atzīst jaunā jātniece. Pat dienās, kad Madarai nav treniņu, viņa dodas uz stalli, lai paskatītos, kā viņi jūtas un pabūtu kopā.

Lasīt vairāk

Limbažu novada Viļķenes pagasta Āsterē dzīvo Vītoliņu ģimene – tētis, mamma un dēls Edvards. Viņi sevi dēvē par īstiem lauku cilvēkiem. Gan tādēļ, ka ģimenei patiesi ir sava saimniecība ar lopiņiem, dārzu, gan tādēļ, ka sirdī viņiem netīk pilsētas burzma. Par lauku zēnu sevi sauc arī 14 gadus vecais Edvards, kurš nebaidās ne no viena lauku darba, bet viņa lielā aizraušanās jeb sirds mīlestība ir pret koku. No tā viņš meistaro skaistus traukus un citus sadzīves priekšmetus, kuri jau izpelnījušies atzinību, un gribētāju jau ir vairāk nekā Edvarda saražotās produkcijas.

Edvarda darbus pamanīju "Facebook", kur par zēna "zelta rokām" vēstīja biedrība "Eņģeļa sirds", kuras misija ir pilnveidot bērnu un jauniešu talantus attālākos lauku reģionos. Organizācija sadarbojas ar daudzām skolām Latvijas reģionos, un tieši pedagogi parasti ir tie, kas biedrībai pavēsta par kādu bērnu ar īpašu talantu, kura attīstībai, iespējams, ģimenei pietrūkst līdzekļu. Pagājušajā gadā Limbažu novada dome sadarbībā ar Rīgas Valsts tehnikuma Limbažu teritoriālo struktūrvienību izveidoja interešu apmācības grupas, kurās bērniem no 7. līdz 9. klasei bija iespēja iepazīties ar mācību programmām, kuras piedāvā apgūt skolā. Viena no šīm programmām bija kokapstrāde, un Edvards izvēlējās tieši to.

Lasīt vairāk

Lai arī Teo Ralfam Jēkabsonam 18 vēl tikai drīzumā būs, viņš jau izveidojis vairāk nekā 1000 dažādu Rīgas porcelāna trauku kolekciju. Līdzās tam viņš apglezno traukus pats, interesējas par to vēsturi, audzē ūdensrozes un apgūst trauku restaurāciju. Šobrīd Baldones muzejā Mercendarbes muižā apskatāma pati Teo Ralfa kolekcijas esence – vairāk nekā 100 trauku, tajā skaitā ap 30 servīžu paraugu un pilnas servīzes, šķīvīši, suvenīri un figūriņas. Viņš ir jaunākais izstādes veidotājs muzeja vēsturē.

Teo Ralfs ir neparasts jaunietis, un viņa aizraušanās ar kolekcionējamiem traukiem ir tik liela, ka puisis spēj nosaukt servīzes vai trauka nosaukumu, formas un dekora autoru un aptuveno ražošanas gadu, vien uzmetot tam īsu skatu. Interese par traukiem veidojusies jau agrā bērnībā, bet kolekcijas veidošana iesākta 2015. gadā no vecvecmāmiņas Viktorijas un vecmāmiņas māsas Antoņinas, kura strādājusi Rīgas porcelāna rūpnīcā par apgleznotāju, atstātā mantojuma.

Lasīt vairāk

Jānis Dombrovskis jeb Jancis, kā viņu mājās sauc ģimene, ir 11 gadus vecs zēns, kurš dzīvo Dobelē un aizraujas ar visādām tehniskām lietām. Viņš metina, lodē, pats no izejmateriāliem ķibina kopā saules baterijas paneļus un taisa putnu būrīšus – ne tikai sev, bet arī citiem. Par nopelnīto naudiņu zēns iecerējis iegādāties vistas.

"Pavasaris tuvojas. Jancis sarūpējis būrīšus. 7eur/gab. Ir iespējams sūtīt ar Omniva. Par nopelnīto naudiņu Jancis pirks vistas." Tieši ar šādu īsu vēstījumu viņa mamma uzrunāja interesentus feisbukā, "Dobeles sludinājumu dēlis" grupā. Dažu dienu laikā ar šo vēstījumu dalījušies pusotrs tūkstotis cilvēku, saņemti vairāk nekā 50 komentāri, un teju visos no tiem izteikta vēlēšanās iegādāties Janča taisītos putnu būrīšus.

Lasīt vairāk

Uz ielas viņu nevar nepamanīt – astoņpadsmitgadīgais Valters Arturs Vītols jau vairākus gadus ikdienā ģērbjas savdabīgā stilā, kas atgādina aizgājušos laikus: mati lokās, bikses nedaudz pāri celim, piemērota stila žakete, kabatas pulkstenis, pensneja, lente vai broša un melnas ādas kurpes, kas "noapaļo" stilu. Mūsu saruna notiek "Zoom" platformā, un man mazliet ir sajūta, ka Valters Arturs atrodas citā gadsimtā – fonā ir paša un ģimenes darinātas gleznas skaistos rāmjos... Jaunietis mācās Jaņa Rozentāla Mākslas skolā un plāno turpināt mākslas ceļu. Aizraujas ar glezniecību un mākslas vēsturi, bet vasarā piestrādāja par gidu vecmammas izveidotajā senlietu krātuvē Ziemupē. Mūsu saruna ne tikai par apģērbu un tā vēstījumu, bet arī – kā ir dzīvot šajā gadsimtā ar romantiskām interesēm.

Linda Rozenbaha: Tu katru dienu tā ģērbies, vai tomēr mēs tevi varētu ieraudzīt arī džinsos?

Valters Arturs Vītols: Man nemaz nav džinsu. Jā, es tā ģērbjos katru dienu, reti kad citādi. Tagad, pēc attālinātā mācību procesa atgriežoties klātienē, gadās reizes, kad vairs no rīta nav spēka ģērbties. Tad tāds arī aizeju – džemperī un (smukās) pidžamas biksēs. Bet tas ir reti. Pārsvarā ik dienu esmu senlaicīgā apģērbā, arī braucot uz mežu vai pārgājienos, dodoties uz skolu un veikalu.

Lasīt vairāk

Skatos video, kur, stipram vējam aurojot, sniegotā Antarktīdas ainavā pastaigājas pingvīnu bariņi. To decembrī filmējis tūrisma firmas "PostNos" vadītājs Valdis Vītoliņš, kurš piepildījis sapni par braucienu uz šo kontinentu. "Stāvot vējā un aukstumā, nespēju noticēt, ka esmu šeit un tagad. Pingvīni, roņi, ledāji, aisbergi, sniega vaļņi visās iespējamās zilā un baltā nokrāsās. Antarktīda ir episki skaista. Un lielākais prieks, ka to piedzīvoju kopā ar savu meitu Monu," viņš rakstīja par piedzīvoto. Mona Luīze Vītoliņa ir četrpadsmitgadīga jauniete. Tēta vārdiem, dabas bērns, tādēļ, kad viņš bijis tuvu sapņa īstenošanai par braucienu uz Antarktīdu, licies – būtu nepareizi neņemt līdzi arī meitu.

Mona bija vienīgais bērns uz Antarktīdas ekspedīcijas kuģa klāja ar 160 cilvēkiem. Ceļojumā nav izticis bez piedzīvojumiem – gulēšana zem klajas debess guļammaisos Antarktīdā, pazaudēta pase, Dreika šauruma šķērsošana, kad pamatīgi mocīja jūras slimība, atcelts lidmašīnas reiss... Turklāt vairākus tūkstošus eiro vērtais un ilgi lolotais brauciens gandrīz aprāvies uz kuģa, kad diviem pasažieriem atklāts Covid-19. Par laimi, tas neizplatījās tālāk, un piedzīvojums varēja notikt.

Lasīt vairāk

"Nevēlos, lai dēls gleznotu naudas dēļ. Vēlos, lai viņš bauda procesu, un cilvēks, kurš prot baudīt, ir laimīgs. Saku dēlam, lai viņš glezno tā, lai citus darītu laimīgus, skatoties uz viņa darbiem," par savu 10 gadus veco dēlu Maratu Dzjubenko saka mamma Olga Jefimova, stikla māksliniece. Sagadījies tā, ka Marats kopš agrīna vecuma lielu daļu savas dzīves pavadījis mammas darbnīcā – starp otām, krāsām, molbertiem, mākslas darbiem – un neviļus pats kļuvis par mākslinieku, kura darbus novērtē tūkstošiem mākslas cienītāju.

Vecāki nevienu brīdi zēnu nav mudinājuši gleznot, bet viņa radītā māksla pārsteidz. Turklāt tas nav vienīgais puikas talants. Viņš arī muzicē, apguvis vairāku mūzikas instrumentu spēli un to visu paveicis tikai pats, bez mūzikas un mākslas skolu pedagogu palīdzības.

Lasīt vairāk

Slaida meitene ar skandināviskiem platīnblondiem matiem un gaiši zilām acīm, patiesu un atklātu smaidu, nedaudz kautrīga – tādu sastopu 15 gadus veco Endiju Zaumani, kura, iespējams, ir ātrākā meitene uz ūdens Latvijā, viņai arī pieder divi pasaules rekordi ātrumlaivu braukšanā uz ūdens, tie sasniegti pērn Lielbritānijā, kad Endija bija 14 gadus veca.

Endijas sasniegumi nebūtu tādi, ja viņas vecāki nebūtu tik neatlaidīgi, paši aizrāvušies ar šo sporta veidu, tādēļ arī mūsu sarunā piedalās visa ģimene – mamma Evita, tētis Jānis, Endija un viņas vislielākais fans kopš divu nedēļu vecuma – divus gadus vecais brālītis Artūrs. Tieši mazais ķipars, lai gan pats vēl nerunā, man pirmais sniedz roku un tūliņ ir gatavs rādīt savus rotaļu mašīnu krājumus. Vēl mājas durvis sargā divi Bernes ganu suņi – Berta un Bernards, bet gar kājām ik pa laikam glaužas kāds no diviem mājas kaķiem – runcis un kaķene.

Lasīt vairāk