Iemācījos teikt – iespējams, viņš nekad nerunās. Dāvida mamma par bērnu ar autismu

"Delfi.lv" devās uz sarunu ar Ilzi pie ģimenes, kurā vēl ir tētis Daniels un mazākie bērni – Mihaels (6) un Ieva (2).

Mēs ierodamies mājā ar plašu viesistabu un nelielu dārzu Siguldā – ģimene to īrē pusotru gadu. Tā šo finansiāli nebūt ne vieglo ieguldījumu veic, lai Dāvidam būtu pieejama atbalstoša vide tuvumā un lai viņam būtu sava istaba, kur patverties no skaļajiem mazuļiem – bērnus ar autismu satrauc skaļums. Pirms tam, dzīvojot netālajā Egļupē, trīs istabiņu mājā puisim nebija iespējas būt vienatnē.

Ģimenei svarīgi, ka tuvumā ir biedrība "Cerību spārni", kurai ir sadarbība ar Dāvida skolu Morē. "Tā ir "parasta skola", kur ir arī neliela speciālā klasīte ar bērniem, kuriem ir funkcionāli traucējumi. Skolas autobuss, kurā ir pavadonis, aizved uz skolu un pēc tās – uz biedrību, kur viņu pieskata un piedāvā aktivitātes un terapijas. To apmaksā pašvaldība vai projekti, var saņemt arī terapiju par maksu. Tas ir ekskluzīvi! Visai bieži, ja tuvumā nav piemērotas izglītības iestādes, vecāki [šādus bērnus] aizved uz internātskolu uz visu nedēļu. Mums varbūt fiziski tā būtu vieglāk, bet sirdsapziņa to neļāva. Īpaši tāpēc, ka Dāvids ir neverbāls bērns un viņam būtu grūti pavēstīt vajadzības, viņam būtu jāiekļaujas kādā stingrā "rāmī"," stāsta Ilze, kad jau sēžam verandā un dzeram zāļu tēju. Viņai aiz muguras pie sienas mammas austa sega – mammas rokas arī ļoti noder brīvdienās (vīram darba dēļ periodiski nākas būt prom). "Mamma ir ļoti liels palīgs, jo viena ar trim bērniem nevaru droši viņus pieskatīt mūsu teritorijā, nerunājot par citu ikdienas darbu veikšanu. Redziet, mums ir durvis bez rokturiem," norāda Ilze, "sākumā tās slēdzām, bet ar to nepietika – Dāvids iemācījās atslēgt."