Ja nedarīšu šodien, rīt būs jāstrādā vairāk. Aktīvā, humorpilnā Sanita Akota

Vēlāk sarunā viņa arī neslēpj sāpes, ko piedzīvo. Mazliet sapurina invalīdus, kas nodzeras. Atrod uzmundrinājuma vārdus bērniem ar kustību traucējumiem. Un izstāsta, kā pati gaidīja savu meitu.

^{Foto: Mārtiņš Purviņš, DELFI}

Lauku sētā mūs sagaida daudz suņu, saskaitu kādus sešus. Visi gan neesot Sanitas – ir arī mammas un kaimiņu. Sētas vidū augstu pacelts Latvijas karogs. Mēs ierodamies pirmie, pēc tam – Sanita, atbraukusi no Rīgas. Pie stūres viņas vīrs. Nobrauktuve no mašīnas, uzbrauktuve mājās, zemāki galdi, moderns, ar elektroniku vadāms ratiņkrēsls. Tie arī visi pielāgojumi, lai saimniecību vadītu – viss pārējais ir tieši tāds pats kā citiem, saka Sanita. "Es esmu pielāgojusies pie visa, man nekas nav pielāgots, man viss ir tāpat. Vienīgi ir zemāki galdi tur, kur darbojos, nekā ierasts citās mājās – nedaudz virs maniem ceļiem, jo rokas nevar augstāk uzcelt. Mums, invalīdiem, tā ir – to, kas ir augstāk par elkoņiem, nevaram aizsniegt. Jādabū viss vienādā līmenī, tad varam rīkoties," skaidro Sanita.

^{Foto: Mārtiņš Purviņš, DELFI}

Un rīkojas viņa daudz. "Menedžēju saimniecību, daru arī kaut ko praktisku. Ir jāveic papīra darbi – saimniecībā nav jau tikai kūtī jāiet. Tāpat teļus eju padzirdīt, ja vajag. Varu arī govi izslaukt, ja tas tiešām nepieciešams (ar aparatūru, kā jau mūsdienās). Ikdienā to dara divi strādnieki, kas tepat arī dzīvo. Paši ierasti ceļamies septiņos astoņos – govis strādnieki tad jau izslaukuši. Mums ir rituāls – teļu, cūku pabarošana, tur es vairāk piedalos. Tālāk atkal vistas, olas – tās jāsavāc. Tad ir kāds brīvais brīdis, ap kādiem desmitiem divpadsmitiem. Un jau var darīt citus darbus. Pie siltumnīcām aiziet," Sanita vēlāk rāda izaugušos tomātus, ko pati izaudzējusi no A līdz Z. Ar visu piķēšanu un citu "ņemšanos".