Iemācīt drosmi. Trīs vadītāji par stereotipu atmešanu meitu audzināšanā un uzņēmējdarbības vidē

Projekts "We change" ir vadītāju konferences EBIT iniciatīva. Konferences rīkotājuzņēmuma "Confinn" vadītājs Daiņus Baltrušaitis stāsta: "Kad filozofs Džons Stjuarts Mills parlamentā ierosināja ideju par grozījumiem Tautas pārvaldības likumprojektā 1867. gadā aizstāt vārdu "vīriešu" uz "personu", tādā veidā piešķirot sievietēm tiesības balsot un piedalīties sabiedriskajā dzīvē, parlamenta deputāti kliedza: "Mister Mill, jūs varētu savos argumentos ievest mazliet vairāk veselā saprāta. Šobrīd varētu teikt, ka sievietēm ir vienādas tiesības ar vīriešiem. Tehniski – jā. Taču mūs nemitīgi ietekmē stereotipi. Tos var novērot dažādās jomās, tostarp ģimenē un bērnu audzināšanā, uzņēmējdarbībā un karjerā. Padomājiet par uzņēmumu valdēm un dzimumu līdztiesību... Vai ir atšķirība starp sievietēm un vīriešiem vienādos amatos?"

Iniciatīva "We Change" ir aicinājums kopīgi radīt nākotni, kurā gan zēni, gan meitenes var izvēlēties profesiju brīvi no attieksmēm, kas dziļi iesakņojušās sabiedrībā, kurā sievietes un vīrieši var doties pa izvēlēto karjeras ceļu, kas balstīts sasniegumos, nevis stereotipos. Dzimumu aizspriedumi ietekmē mūsu savstarpējās attiecības sabiedrībā, mazinot panākumu patieso vērtību."

Iniciatīvas veidotāji pateicas visiem lieliskajiem vīriešiem – daži šeit ir nosaukti –, kuri pievienojās iniciatīvai, lai iestātos par vienlīdzīgām tiesībām, lai atbalstītu un mudinātu ne tikai savas meitas, bet visas meitenes kļūt par sevis labāko versiju...

Restorāna "36. līnija" šefpavārs un īpašnieks Lauris Aleksejevs ir tētis 17 gadus vecajai Katrīnai Annai. Vasaras brīvlaikā viņa, vidusskolniece, trīs dienas nedēļā strādāja tēta darbavietā, kur "ir, ko turēt". "Meita dara pilnvērtīgu pavāra palīga darbu. Griež dārzeņus, veic dārzeņu un gaļas pirmapstrādi. Pamazām sāk virzīties uz karsto ēdienu gatavošanu, ar pilnu atbildības sajūtu! Nu viņa mēģina ieņemt priekšējās līnijas pavāra vietu, vadot procesu virtuvē. Tas nozīmē – ja ienāk pasūtījums, viņa nosauc pasūtījumu skaļi un katrs, kas ir atbildīgs par savu pozīciju, viņai apstiprina savu darāmo. Mums ir tāds iekšējais slengs – sakām "Jā, šef" un viens otram – "Šef". Un, ja es stāvu uz "karstās līnijas" un meita man saka, ko darīt, es viņai nevaru pateikt "nē", man jāsaka "jā". Tajā brīdī viņa mani vada," atklāj Aleksejevs.

Kad jautāju, vai viņš vēlētos, lai meita ietu tēta pēdās un kļūtu par pavāri, šefpavāri, viņš godīgi saka: "Es nezinu, vai to vēlētos... Tas noteikti jāizvēlas viņai pašai, bet šo darbu ir grūti savienot ar mājas dzīvi un atpūtu. Protams, tā ir viņas izvēle. Es viņai esmu teicis, ka jebkurš bandinieks var tikt līdz gala līnijai un kļūt par karalieni. Un, ja bandinieks sākumā iet divus lauciņus uz priekšu, pēc tam virzās pa vienam solim, tad, nokļūstot gala līnijā, viņš var iet, kā grib. Meitai ir plāns braukt uz Franciju, jo viņa apmeklē franču skolu, un apgūt kādu nozari tur. Viņa man klusībā atzinās: "Man darbs [manā uzņēmumā] padodas, bet vai es to gribētu darīt vienmēr? Vai es redzu sevi kā četrdesmitgadīgu šefpavāri, vadot uzņēmumu, diriģējot visus pārējos? Šobrīd – nē." Viņas galvenā atziņa pēc 12 stundu darba, stāvot kājās, ir – tas ir ļoti smagi," stāsta tētis.

Uzņēmējs, kura pakļautībā šobrīd ir 160 cilvēki, neslēpj, ka viņa darba dzīve joprojām ir straujā ritenī un līdzsvars starp mājām un darbu ir ļoti "šķībs".

Tieši lielā slodze, viņaprāt, ir racionālais izskaidrojums, kādēļ biežāk sievietes izvēlas šefpavāra palīga lomu: "Patiesībā viņas dara tieši to pašu darbu, bet apzināti nevēlas uzņemties atbildību "priekšējās līnijās", lai būtu iespēja rūpēties par mājām, bērniem." Tiesa, šī tendence, ka šefpavāri vairāk ir vīrieši un pamazām to vidū vairāk ienāk sievietes, raksturīgāka Rietumu pasaulei, jo iepriekšējā iekārtā, kurā dzīvojām, ēdināšanas uzņēmumos bija vairāk sieviešu, tostarp šefpavāra amatā.

Pats darba devējs gan nekad neesot šķirojis darbiniekus vadošiem amatiem pēc dzimuma, pirmkārt, lai nedalītu: "Man svarīgāk, lai cilvēks ir ļoti spēcīga, harismātiska personība, kas var būt kolektīva lokomotīve. Otrkārt, šim darbam ir ļoti jāpatīk, ja ne – rezultāts būs īsspējīgs. Ir jājūt darbs "pirkstu galos"."

Aleksejeva uzņēmumā pārsvarā šefpavāri tomēr ir vīrieši. Viņš skaidro: "Ir arī meitenes, bet puišiem fiziski ir vieglāk kaut ko pacelt, aiznest, sevišķi izbraukuma banketos. Būtu dīvaini, ja lielās čuguna pannas un āra grilus krāmētu meitenes. Taču viņas man "tamborē" visādas mazās lietas, un viņu darbs noteikti ir vienlīdz svarīgs kā puišu paveiktais, jo pasākums, vakariņas nesastāv tikai no "brutāla gaļas gabala, kurš apcepts oglēs". Ir daudz mazu, smalku sīkumu, kas meitenēm patīk daudz labāk nekā puišiem."

Ārpus karjeras tēmas tētis ir atvērts dažādām meitas aktivitātēm: "Meita mācās braukt ar pilnvērtīgu motociklu! Viņai patika veikot, braukt ar sniega dēli un mācīties mest kūleņus. Šķiet, viņai nav stereotipiskas domāšanas, un es esmu atvērts tam visam."

AS "SAF Tehnika" valdes loceklim Jānim Bergam ir divas meitas. "Vecākā meita Anna dzimusi 1993. gadā, Emīlija – 1999. gadā. Tā es atceros, cik viņas ir vecas," par gadu skaitīšanu pasmaida tētis.

Abas jau beigušas augstskolu un veido savu dzīvi. Bergs diezgan agri sapratis, ka ir bezjēdzīgi mēģināt likt bērniem iet mācīties to, ko grib viņš: "Daudzi vecāki cīnās, lai atvases dara to, ko izdomā viņi, – vai nu iet pašu pēdās, vai apgūst prestižas, pelnošas profesijas, kas nu kuram liekas svarīgi. Es nedaudz pamēģināju šādu pieeju, bet ātri sapratu, ka tas īsti nestrādā un labākais, kā es varu palīdzēt bērniem, ir palīdzēt viņiem iegūt to izglītību, kuru viņi grib, un īpaši viņiem netraucēt. Manuprāt, ikvienam cilvēkam dzīvē jāatrod savs ceļš, ko viņš grib iet, un, ja viņam izdodas atrast to īsto, viņš ir laimīgs."

To, ka tā nav tikai tukša runāšana, pierāda piemērs no viņa dzīves. "Emīlija beidza Rīgas 1. valsts ģimnāziju ar labām atzīmēm matemātikā un fizikā. Viņa vienu vasaru nostrādāja "SAF Tehnikā" kopā ar inženieriem – viņi meitu slavēja, cik viņa apķērīga un visu zina. Bet viņa izvēlējās pēc skolas studēt horeogrāfiju un moderno deju," pasmaida Bergs. Viņš priecājas, ka meita mācījās pie Olgas Žitluhinas un deju, režijas un mākslas pasaulē ir tik tālu, ka var sevi uzturēt. "Domāju, tas vienkārši ir jāatbalsta! Es neteikšu viņai – nē, tagad strādāsi SAF, jo tev ir laba galva un padodas matemātika un fizika. Katram jāļauj pašam izdomāt, ko viņš grib darīt," spriež uzņēmējs.

Savukārt otra meita, Anna, pēc pašas vēlēšanās priekšroku devusi uzņēmējdarbības videi. "Viņa no mūsu bērniem ir "visbiznesīgākā", studēja Rīgas Biznesa skolā, tad – biznesa administrāciju Oslo un maģistrantūrā Madridē prestižā biznesa skolā, apgūstot mārketingu un tirgus izpēti. Anna izzinājusi mārketingu un menedžmentu, kādu laiku strādāja "Mobily", firmā, kuru es kādreiz dibināju un kur man pieder daļas. Bija mārketinga menedžere. Bet tad viņa teica: "Nē, es negribu strādāt ar jums, brāļiem." Un viņa aizgāja strādāt firmā, kas nodarbojas ar interneta veikalu un mājaslapu izstrādi. Tagad devusies pirmsdzemdību atvaļinājumā. Domāju – viņa varētu darīt kaut ko uzņēmumos, kuros es esmu iesaistījies vai būvējis. Taču – "nesaki nekad" – es pa šiem gadiem tik daudz esmu atskatījies visādas "ģimenes sāgas" reālajā dzīvē, kad uzņēmējiem tēviem ir vairāki bērni... Viens vada firmu, tad tēvs viņu padzen, tad otrs vada... Ģimenes bizness var arī radīt daudz problēmu, ne tikai labumus. Es sev pateicu, ka nevienam neko neuzspiedīšu – ja būs lemts, ka veidosies ģimenes bizness, tā notiks. Ja ne – ne. Labāk, lai nevienam nav nekādu pārmērīgu gaidu pret bērniem un līdz ar to – sarūgtinājuma," spriež Bergs.

Savukārt, vaicāts par biznesa vides tendencēm attiecībā uz sievietēm, viņš, kurš septiņus gadus dzīvo ASV, vērtē: "Es domāju, ka Latvijā daudz kur ir matriarhāts, un, lai ko arī teiktu par dzimumu līdztiesību, Latvijā sievietes loma biznesā un vadošos amatos tomēr ir spēcīgāka nekā citās valstīs. Tāpat ministrijās daudzos vadošos amatos ir sievietes. Amerikā tas ir daudz mazāk vērojams. Jā, protams, ir arī redzams kaut kāds "mačisms", droši vien ir arī seksisms, kā arī atšķirības samaksā par vienu un to pašu darbu. Tajā pašā laikā sievietes vadītājas ziņā ir, kādu veidot savu uzņēmumu un vai maksāt sievietēm tikpat, vai arī pašām būt zināmā seksismā. Tāpat saka, ka Latvijā vīrieši ir nedisciplinēti, vairāk ar alkoholisma problēmām u. tml. Domāju, ka sieviešu dzīvē ir faktori, kas liek viņām būt disciplinētākām, strādīgākām."

Pats Bergs gan strādā industrijā, kas ir "stipri uz vīriešu pusi svērta", tādēļ arī tur vadošos amatos pamatā ir vīriešu kārtas pārstāvji: "Inženieri un telekomunikāciju speciālisti, kas kāpj torņos, tomēr biežāk ir vīrieši. "SAF Tehnikā" sievietes ir pārdošanā, diezgan daudz ir mārketingā, tostarp vadībā. Arī noliktavā un loģistikā ir. Grāmatvedībā, finansēs, personāla daļā gandrīz visas ir sievietes.

Starp programmētājiem un testētājiem ir diezgan daudz sieviešu, arī vadošos amatos. Taču to visu ietekmē tas, no kādām sfērām vispār var atrast speciālistus, teiksim, par radioinženieri pirms 30 gadiem manā kursā mācījās tikai viena sieviete..."

Viens no jauninājumiem, lai darba tirgū būtu vienlīdzīgākas tiesības, kopš šī gada augusta ir iespēja ņemt divu mēnešu nenododamo bērna kopšanas atvaļinājumu tēviem. Vaicāts, kā to vērtē no darba devēja aspekta, Bergs atbild: "Mēs kā darba devēji pozitīvi vērtējam iespējas jaunajām ģimenēm izaudzināt bērnus. Varu salīdzināt, ka tik pretimnākošas likumdošanas kā Latvijā attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājuma ilgumu, pabalstiem u. tml. nav gandrīz nekur pasaulē. Amerikā sievietes strādā vēl trīs dienas pirms dzemdībām un atgriežas darbā pēc divām nedēļām! Par lielu pārsteigumu, tur dzimstība ir pozitīva un Latvijā – negatīva, tā ka man nākas secināt: varbūt šie atbalsti arī kaut ko veicina un palīdz, bet droši vien nav noteicošais."

AS "Delfi" valdes priekšsēdētājs Konstantīns Kuzikovs ir tētis divām meitām – 14 gadus vecajai Annai un gandrīz septiņus gadus vecajai Angelīnai.

Kuzikovs novērojis: viņa, četrdesmitgadnieku, paaudze līdzīgā vecumā bija arhaiska attiecībā pret meiteņu lomu: "Tādas problēmas vairs nav, jaunieši daudz vienkāršāk runā par lomām, arī par LGBT, īpaši meitenes. Puiši, acīmredzot lēnākas nobriešanas dēļ, ir arhaiskāki. Bet nu ir cita problēma – visa pasaule ir atvērta, tu vari būt jebkas un darboties globāli! Mēs daudz par to runājam ar vecāko meitu. Piemēram, viņa saka – es būšu juriste Spānijā. Un es jautāju – kāpēc tieši Spānijā? Tur ir silts un valodu var iemācīties. Jā, saku, bet saproti – tā ir sveša valsts un būs ļoti grūti apgūt tās likumdošanu, tā attieksies tikai uz šo valsti. Es uzskatu – ir labi, ka viņai ir kāds mērķis un mēs to apspriežam."

Kuzikovs savu tēva lomu redz tajā, lai atbalstītu meitas izvēles priekšā, lai viņām pietiktu drosmes mēģināt (lai kas tas arī būtu): "Atceros situāciju – meita šaubījās, vai piedalīties krievu valodas olimpiādē, kur klasē viņa ir viena no labākajām, sakot – bet ja nu es nedabūšu kādu vietu? Es teicu – tu būsi pamēģinājusi. Man nav būtiski, kāda tev būs vieta, man ir svarīgi, ka tu pamēģini pēc iespējas vairāk lietu. Galu galā viņa aizgāja un ieguva pirmo vietu.

Nākamajā, piektajā, klasē atkal bija iespēja piedalīties krievu valodas olimpiādē. Bet meita negribēja. Kāpēc? "Es baidos, ka nenoturēšu pirmo vietu," tētis atstāsta meitas teikto. Situācija rādot "veiksmes stāsta problēmu" – vai es varēšu atkārtot veiksmes stāstu? Viņš iedrošināja atvasi: "Vērtība nav tajā, vai tu noturi vietu vai ne, bet tajā, ka tu pamēģināji arī tad, kad ir, ko zaudēt." Tētim šajā situācijā svarīgāk licies, lai meita attīsta pareizās rakstura īpašības: "Nebaidīties. Kamēr nepamēģināsi, nezināsi, kā būtu. Varbūt uzvarēsi. Un, ja būs neveiksme, svarīgi, ka tu vari piecelties. Vēlos viņai iedot drosmi un visu laiku mudinu iziet ārpus rāmjiem. Ja es baidītos, ka man kaut kas neizdosies, es vispār nebūtu šeit, "Delfi"."

Tētis gan jūt, ka abām meitām vienāda pieeja neder, jo katra ir atšķirīga: "Mēs ar sievu redzam, ka jaunākajai meitai skolas gaitas labāk sākt vēlāk, laidīsim viņu gandrīz astoņos gados. Tas ir saistīts gan ar veselības problēmām, kas bija, gan – viņa ir citāds cilvēks. Es, piemēram, skolas gaitas sāku par agru, sešos gados, tādēļ līdz 4. klasei man bija divnieki un trijnieki. Sekmes būtiski uzlabojās pēc 9. klases.

Jaunākajai meitai vajadzīgs laiks iejusties. Svešinieku klātbūtnē ierasti aktīvā meitene pieklust. Un es nedomāju, ka viņa nevarētu būt veiksmīgs cilvēks. Tieši otrādi, ja es viņu mēģināšu tagad ielikt standarta rāmjos (skolā laistu agrāk), tas varētu neizdoties un par skolu būtu atmiņas kā par sliktu vietu," argumentē tētis.

Vēl neatkarīgi no tā, ko meitas dzīvē darīs, viņam šķiet svarīgi abām dot iespēju attīstīt emocionālās kvalitātes, kā arī prasmi mācīties pašām – tā jau sevi pierādījusi kovida laikā.

Līdz ar popkultūrā skandināto, ka "tev ir visas pasaules iespējas", viņš arī redz problēmu, kā var veidoties meitu dzīve. "No kā es baidos – ja abas meitas paliktu ģimenē līdz 30–40 gadiem. Tagad, īpaši Eiropā, ir normāli visu ko izmēģināt līdz 30 gadiem – jo tu taču varēsi iestāties augstskolā pēc 30, atrast darbu. No vienas puses – jā, un mēs novecosim lēnāk, vēlāk veidosim ģimeni un karjeru. Un visa popkultūra saka – nesteidzies, nesteidzies... Tomēr – ir ļoti būtiski 20 gados ne tikai kaut ko pamēģināt, bet līdz 25 gadiem jau saprast, ko vēlies. Redze pēc 40 jau pasliktinās un asinsspiediens kāpj. Tas ir fakts. Vari nodarboties ar sportu, vari būt veģetārietis utt. – tas ar tevi notiks. Jā, pie šodienas dzīvesveida mana paaudze noteikti nodzīvos līdz 100 gadiem. Jau abas manas vecmāmiņas nodzīvoja līdz 98 gadiem.

Taču es sāku vadīt uzņēmumu, kad man bija 27 gadi, "Delfi" piebiedrojos, kad man bija 33. Diez vai es varētu to izdarīt, ja tikai 30 gados sāktu mācīties utt. Starptautiskajā vidē redzu – cilvēki, kas uzsāk savu ceļu līdz 30 gadiem, ir veiksmīgāki ap 33–35 gadiem nekā tie, kas visu atliek!

Taču nākamais jautājums – labi, esam veselīgi, bet – vai laimīgāki? Pasaule nu ir atvērta, un, piemēram, es uz ārzemēm pirmoreiz aizbraucu, kad man bija 22 gadi, mana meita jau apbraukājusi daudz vairāk nekā es 30 gadu vecumā. Tāpēc varbūt viņai būs daudz grūtāk just laimi 30 gados. Vai cilvēki būs laimīgāki, jo viņiem ir vairāk dots?" Kuzikovs iezīmē globālu problēmu biznesa vidē, kurā tagad runā par to, ka kļūstam neefektīvi, jo esam nelaimīgi.

Viņš diskutē ar lielo meitu par nākotni, bet kā tētis grib, lai viņa izvēlētos darbu IT jomā: "Esmu pārliecināts, ka tajā vajadzēs vairāk cilvēku – nevis to, kas kodē, bet kas komunicē ar tiem, kas kodē. Un – kas komunicē ar mākslīgo intelektu."

Paša vadītā Latvijas uzņēmuma valdē, kurā ir trīs cilvēki, visi ir vīrieši. Tas gan izveidojies vēsturiski, un nav tik tālu solis, kad tajā parādīsies arī sieviete. Starp redaktoriem un citiem vadītājiem dažādās nodaļās ir dažāds dzimumu sadalījums. "Šajā uzņēmumā nekad dzimums nav bijis kāds ierobežojums, arī "Delfi" grupu vada sieviete," min Kuzikovs.

Interesanti, ka 1. septembrī "Delfi" ir iespēja ņemt apmaksātu brīvdienu jebkuram – neatkarīgi no dzimuma un tā, ir vai nav bērni. Darba devējs skaidro: "Pirmkārt, kāpēc kaut ko dot vieniem, bet otriem ne? Protams, var jau aiziet populismā [mēģinot visu novienādot]. Ja runā par 1. septembri – pat ja tev tie nav svētki, ielās būs lieli sastrēgumi un, ļoti iespējams, tu tāpat nesazvanīsi darba partnerus vai klientus – ir prātīgi dot šajā dienā brīvu.

Bet vai no labumu došanas darbinieki kļūs laimīgāki? Austrumeiropai raksturīgais "nelaimīgums" ietekmē to, kā mācām savus bērnus, kā vēstām par sevi, – atkal Porziņģim nesanāca... Jābūt laimīgākiem, ka mums viņš ir! Jāsāk ar apzināšanos, ka mums ir pamats būt laimīgākiem. Un – jānodod šī sajūta bērniem."