Manas attiecības ar iepirkšanos vienmēr bijušas ļoti sarežģītas. Esmu deviņdesmito gadu bērns, kuram ir vecākā māsa, kas nozīmē, ka daļu bērnības drēbju bija "second hand", bet tās retās reizes, kad kopā ar māti devāmies uz tirgu, bija īsti svētki.
Tie bija svētki, kad mājās varēja atgriezties ar frīkainiem džinsiem un "Backstreet Boys" T kreklu, kas tolaik maksāja veselu žūksni. Tas nekas, ka pēc gada "Backstreet Boys" vairs nebija aktuāli un kreklā jau pieci caurumi. Māte tos salāpīja, un man vajadzēja tajā staigāt vēl vismaz līdz nākamajam gājienam uz tirgu.
Es neteiktu, ka mums tolaik kaut kā ļoti pietrūka, nē, vienkārši mantām bija cita vērtība. Tās nolietoja līdz tādai pakāpei, ka cilvēkiem acīs rādīties ar tām vairs nevarēja, un tad tās pārtapa par "mājās, kad auksti" kategorijas drēbēm (tā bija mūsu mammas īpašā kategorija, kas gadu gaitā pārvērtās par lielisku ģimenes joku).
Togad, kad pēc universitātes sāku strādāt savā pirmajā darbavietā, Latvijā tika atvērts pirmais H&M veikals. Pirms tam cenu ziņā pieejamos veikalus piedzīvoju tikai ikgadējos braucienos uz Londonu, kur pirmajā reizē biju tik šokēta par Oksfordstrītas "Primark" cenām, ka pavadīju tur sešas stundas. Atpakaļceļā nācās pirkt papildu koferi, lai atvestu visas jaunās, lētās štātītes uz mājām. Un tagad tas viss būs pie mums! Žaketītes par 20 latiem, krekliņi par pieciem, "ādas" jakas par 30. Tā šķita kā medusmaize pēc modes izsalkušai dvēselei. Pašai nepamanot, sāku aizvien vairāk pusdienu pārtraukumu vadīt (un lielāko daļu no nopelnītās algas tērēt) tieši ātrās modes veikalos.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
