'Sajutos kā pasaules čempions.' Latviešu 'Šveiks' Atvars Aniņš Ukrainas karā

Viņš savulaik kļuvis par virsnieku Latvijas Nacionālajos Bruņotajos spēkos, šobrīd ir Zemessardzē, kur paņēmis pārtraukumu, kamēr ir Ukrainas karā.

Ar viņa atļauju publicējam fragmentus no ierakstiem, ko viņš publicē "Facebook".

Ukraina. Iebraucot Ukrainā, paķēra divu sekunžu panika. Kontrolēta. Ko es te daru, vēl var paspēt izkāpt. Pēc tam ieslēdzās spīts – tik ātri es mājās nebraukšu. Ļvivā sanāca atpūsties un noķert to sajūtu, kāpēc es īsti uz šejieni atbraucu. Sajutos kā pasaules čempions vai rokzvaigzne – es daru to, ko es vēlos, un dzirdu par to siltu un sirsnīgu paldies. Šo sajūtu ir patīkami izbaudīt. Ir kaut kas tāds, ko es varu, protu, un tas ir vajadzīgs arī citiem. Protams, arī materiālais jautājums ir svarīgs – pieņemsim, ka sagaidu piecas Latvijas minimālās algas, pilnu vēderu un dažreiz kādu sausu stūrīti, kur pārlaist nakti.

Tātad esmu Ļvivā sagaidījis vilcienu, un ceļš mani ved 16 stundas uz austrumiem. Braucu uz vienību, kur man apsolīja noslēgt līgumu, tiklīdz ieradīšos... Vienību, kur pārsvarā atrodas visi latvieši, paturu kā variantu nr. 2. Ukraiņu draugs pasmejas, ka tā vienība ir kā Mahno armija ar māksliniecisku bardaku. Pieņemsim, ka es dodu priekšroku stabilitātei un ātrām sociālajām garantijām. Starp citu, interesējoties Latvijā caur Ukrainas vēstniecību, viņi uzreiz mani atšuva, ka bez kaujas pieredzes neesmu viņiem vajadzīgs. Bet dzīve māca, ka karavīru vienmēr trūkst. Tad nu rīt redzēsim.

Apgādāts es esmu salīdzinoši labi. Steigā, nedaudz haotiski, bet krietni, labāk nekā vidējais Ukrainas karavīrs. Par to pateicība latviešu ziedotājiem. Man pateica, cik naudas ir kontā, cik varu dabūt, un cenšos būt saprātīgs, gluži kā ar savu naudu. Pirmajā reizē pietika tikai zābakiem, un izbraukšanas dienā vēl pa fikso ieskrējām veikalā paķert arī formu, jo atkal bija ienākuši ziedojumi. Paņēmu "Goretex" zābakus, "Woodland" formu, un šis tas gaidīja jau Ukrainā.

Ukraiņu draugs teica, ka ļoti noderīgs būs cirvis un lāpsta, lai tos arī noteikti ņemu līdz uz fronti. Pajokojam, ka noteikti vajag no krājumiem savākt arī apakšveļu ar uzsvaru uz apenēm, ka pirmajā nedēļā var vairāk iztērēties.

Uz Ukrainu atbraucu ar diviem čemodāniem. Saprotot, ka tālāk jābrauc ar vilcienu, sapakojos vienā čemodānā un otro atstāju šķūnī. Varbūt noderēs vēlāk.

Komforts Ukrainas vilcienā pārsteidz, un, pastaigājot dienā pa pilsētu, šis tas atgādināja Latviju pirms 20 gadiem. Pārsteidza arī namatēva viesmīlība. Varbūt ne tik ļoti, ka pietrūka taisni viena karavīra, bet tieku novērtēts, ka man rūp un stājos plecu pie pleca. Ne tikai es, bet mēs visi.

Pilsētā jauns šerifs. Vakar parakstīju līgumu – un ātri busā iekšā un uz fronti prom. Pajautājot, kas sagaida sliktākajā gadījumā, atbilde bija – aptuveni 80 000 zaļo, jaunavas komplektā nesolīja. Piestājot pie veikala, divas sešgadīgas vāveres atskrēja ar kokakolu un uzdāvināja. Noskaņojums palika diezgan jautrs. Atbraucot uz fronti un uzcienājot pārējos ar limonādi, bija īstas ovācijas.

Tātad fronte – piekopjam skvoteru dzīvesveidu: tās mājas, kuras vislabāk patīk, tiek vienkārši pieklājīgi uzlauztas. Un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem iekārtojamies saimnieku guļamistabās un liekam lietā visu virtuves inventāru.

Galvenais izdzīvošanas princips – nedarīt neko tādu, kas varētu liecināt, ka māja ir apdzīvota, un netrāpīties acīs droniem. Tie, kuriem disciplīna vājāka, ir dabūjuši mīnmetēju uguni sētā...

Esmu pie spāņiem. Vakar pēc vakariņām atstāju uz galda salauzītu franču maizi, šorīt prasu, kur palika, – rāda uz miskasti. Laikam spāņiem nepatīk franču maize. Bez mazākajiem kompleksiem nedaudz parakņājos un maizi izvilku, un smiedamies pateicu, ka pārējiem savējiem neteikšu, no kurienes izvilku.

Regulāri dzird, ka kaut kas kaut kur svilpdams kaukdams lido. Patālu. Beigās vakarā lidoja ar citādu, skaļāku skaņu, aizskrēju pēc ķiveres. Puiši paķiķināja. Teica, lai skrienu tikai tad, ja redzu, ka viņi arī skrien. Pa dienu arī nolikos slīpi mērkaķa ātrumā, noraustīties tikai divas reizes dienā laikam ir pieklājības robežās.

Kopumā viegli garlaicīgi. Spāņi saka, ka no šī cauruma trīs mēnešus nav tikuši ārā.

Brits pilsētā jokoja, ka striptīzmeitenes viņam pilsētā par brīvu dejo.

Nedaudz par drošību – telefonam vienmēr ir izslēgta atrašanās vietas noteikšana; un pašam arī ir diezgan vienalga, kurā nostūrī atrodos.

Lieliski saprotu, kā ukraiņiem izdodas likvidēt krievu stabus. Ģenerāļiem laikam nepatīk ikdienas drošības rutīna. Nav gaismas, skaņas, un transports novietots stipri patālu. Tas viss palīdz. Izdzīvot. Galvenais drauds ir pretinieka droni un tiem sekojošās artilērijas apšaudes. Dzīvojam kā peles alā. Arī mūsu drošības procedūras ieviesās pēc tam, kad kāds bija samaksājis...

Vakar pirms gulētiešanas neliela trauksme, neko darīt, ķeru bruņuvesti, ķiveri, ieroci un sarkanās apenes, steidzos ieņemt savu pozīciju. Atlikušo nakti noguļu formā.

Tomēr man gribas ko citu. Būt starp labākajiem un izbaudīt adrenalīnu. Teiksim, tas adrenalīns nav tik obligāts, bet lai būtu starp labākajiem... Vienkārši gribas atrast savu vietu, saprast, kam īsti esmu paredzēts.

Man vienmēr ir paticis kādu sargāt. Pa nakti sēžot sardzē un domājot, ka tā ir sanācis, kā sanācis, atceros 2017. gadu un sievas milzīgās asaras, ka negribu pieteikties valsts atbalstam 15 000 eiro apmērā zemeņu biznesa attīstībai, un vēlāk tīri bieži dzirdēju pārmetumus, kāpēc nenodarbojos un vai sākšu nodarboties ar kaut ko nopietnāku. Neesmu no tiem, kas mēdz pārmest otram savas izdarītās izvēles. Pie zemenēm atgriezīšos pavasarī.

Man dzīvē diezgan būtisks vadmotīvs ir bijis spīts: ja jau esmu sācis ko darīt, tad tik viegli neatlaižos. Pirms atbraukšanas tēvs par daudz gribēja koriģēt manu dzīvi – tas ir viens no mazajiem faktoriem par labu Ukrainai, par spīti tēvam, ka es pats varu. Lemt un izlemt. Tiesības lemt savu likteni vienmēr ir raksturojušas brīvu vīru. Tad nu es lemju. Paldies, tēt.

Reizēm dzirdu savā virzienā pārmetumus, ka gribu būt slepkava. Neteiksim, ka baigi uz to rautos, bet diez vai ilgi domātu. Kārtībai ir jābūt, un kādam par to ir jārūpējas. Tā tas vienmēr ir bijis. Tā ka dilemmas, ko darīt ar "krievu atbrīvotāju", visticamāk, man nebūs.

Kolēģiem iesaku pamainīt apmācību metodiku maršam. Ķivere, veste ar bruņuplāksnēm, 240 patronas, ložmetējniekam un palīgam viss, kas pienākas, "Carl Gustav" ar atbilstošo lādiņu skaitu. Uzbrukuma somā nekas daudz vairāk par jaku, divām ūdens pudelēm un "paiku" vairs neietilps, un pēc tam – maršs pret kalnu. Vidēji stāvu, garu, noteikti var arī lēzenu. Pēc tam radīsies nojausma, cik tālu reāli vienība var aiziet un ko reāli vajadzēs nest. Nevarēju sākumā saprast, kāpēc plaušas gandrīz plīst pušu kalna galā, it kā kāpiens nebija garš. Sākumā domāju, ka veste par ciešu, lai gan normālos apstākļos bija OK. Pēc tam sāka parādīties nojausma, kas īsti tiek nests un cik tas sver.

Aizvakar mums dārza pikniku pārtrauca negants šņāciens-kauciens un neliels būkšķis. Visi lepni un graciozi pieplakām pie zemes. Tā un tik sinhroni mēs rīkojamies reti, un kādam pēc tam paspruka skaļa frāze ar "f un j", skaidri saprotot, kuram tā paredzēta. Mēs aiz smiekliem vārtījāmies gar zemi. Uz pasauli sākam skatīties savādāk.

Ko karavīrs dara brīvajā laikā? Mazgā traukus, jau 12. dienu pēc kārtas ēd tos pašus negaršīgos konservus (paretam daži ir garšīgi – zaļajā pakā), lāpa bikses, gatavojas un sapņo...

Piemēram, aiziet pie kolēģa un palūdz skaistu irokēzu frizūru. Vienīgais sīkums – frizieris runā tikai spāniski, tad nu mēģini viņam iestāstīt, ko tu īsti vēlies. Gandrīz sapratāmies, gandrīz, bet rezultāts tāpat patīkams. Veči ieraugot saka, ka palicis jaunāks... Par ko tad mēs domājam? Nedaudz par nākotni, par siltumu, smaidu, rūpēm un sievieti. Uz pilsētu tiekam reti, un joku par un ap sievietēm ir daudz. Jautri, smieklīgi, pikanti, un daudzas valodas un konteksts ir saprotams. Piemēram, ka Ziemassvētki pienāks ātrāk. Noteikti, ka nevajag būt tādiem pesimistiem. Starp citu, karjeras sākumā Latvijā pirms gandrīz 20 gadiem šie joki bija rupjāki un man īsti nepatika. Pieņemsim, ka šeit un tagad esam džentlmeņu kompānija. Nerātnu, azartisku un dzīvot gribošu, un tomēr džentlmeņu.

Tātad karavīri frontē brīvajā laikā gandrīz visi, visticamāk visi, sēž "Tinder" vai "Badoo". Tie, kuri neprot angļu, krievu, ukraiņu valodu, izmanto "Google translater". Pavelku viņus nedaudz uz zoba, ka palīdzēšu ierakstīt krieviski, ka džentlmenis palīdzēs ar apkures rēķinu apmaksu. Gan jau pārējo dāmas pašas nokārtos, un valodas barjera noteikti netraucēs. Karā viss ir vienkāršāk.

Ir daži interesanti sīkumi: ka karavīru frontes tuvumā ir daudz vairāk nekā dāmu, bailīgi tomēr. Tad gadās dzirdēt, ka simpātiska dāma ir "ielaikota" 600 reizes. Citā sarunā sadzirdu vieglu, pieklājīgu mājienu, ka no palīdzības neatteiktos, tas skan mīļi, arī vilinoši. Mērķi man ir citādi, un vienkārši cilvēciski iesaku savu iepriekšējā gada pieredzi – aizbraukt uz vienu, diviem mēnešiem pastrādāt uz Angliju. Šajā un karavīra algas kontekstā es vienkārši nesaprotu Ukrainas vīriešus, kuri Latvijā meklē darbu. Vai arī tomēr lieliski saprotu. Iemesli var būt visdažādākie, piemēram, galīgi "nevelk" kļūt par varoni, izpratne par vīrieša pienākumu vai arī nevēlēšanās šaut pa savējiem, tomēr savējie. Ar velnišķīgu patiku lasu par Ukrainas okupētās daļas vīriešiem – tos, kuri neejot Ukrainas armijā, iesauc krievu armijā. Sēdēt malā nav atļauts, un nesaki, ka nebija izvēles.

Tātad šodien vai arī vakar lielais dzīves notikums – dodamies uz karsto fronti. Uzģērbjam bruņuvestes, ķiveres un saspiežamies piepildītā autobusā. Nojaušam, ka braucam gatavoties, vai arī ir pienācis mūsu uznāciens, bez ģenerālmēģinājuma. Nevarēju pat iedomāties, ka pavadošā krava attiecībā uz vienību var būt tik liela.

Tātad buss piepildījies diezgan pilns, un temperatūra ārā +30 grādi, iekšā diezgan liels bezgaiss, un jūtu, ka gan jau +40 noteikti ir. Saspiedušies viens pie otra, svīstam bruņuvestēs kā rukši.

Kādu laiku esam pabraukuši, uztraucamies, ka esam jau bīstamajā zonā, un – hops! Klāt ir... lāča slimība. Ja kāds nezina, kas tas ir, – tas ir tad, kad pārmērīga stresa dēļ ļoti sāk vajadzēt uz tualeti. Te vienam, te vēl kādam.

Neganti karsts, nosvīduši, bruņuvestes, stress par nepārliecinošo maršrutu, un jūtu, ka arī sāk vajadzēties. Biju jau paspējis pirms izbraukšanas. Mēģinu nomierināties, sanāk. Pieņemsim, ka es ar savu lāci tiku jau agrākā jaunībā galā, kad, uzsākot jurista karjeru, pirms pirmajām tiesas sēdēm nenormāli trīcēja rokas un ne tikai.

Izrādās, ka priekšā vēl tīri normāls pārtikas veikals. Kā mazi bērni sapērkam kolu, čipsus un saldējumu.

Esam dabūjuši papildinājumu, kolumbiešus. Karavīrus, kuru pienākumos bija karot pret narkokarteļiem. Skatos uz šiem vīriem ar apbrīnu. Sēž mierīgi, nopietni, gluži kā tādi nāves eņģeļi. Viņiem nepatīk komunisti. Ukrainas piedāvājums Kolumbijas pirktspējai ir ļoti dāsns, un viņi to novērtē.

Vakarā mums tā maigi atgādina, ka esam atbraukuši ne tikai algu saņemt un putru par brīvu ēst, – ka no mums tiek sagaidīta mūsu augstā kvalifikācija un profesionalitāte.
Bilde, nedaudz maģijas arī noteikti noderēs. Auseklis uz ķiveres, zīmēju ar prieku.

Labrīt, es no Ukrainas. Tikko beidzās naktssardze.

Tātad naktssardze man sākās ar lielu blīkšķi, tajā pusē, kur parasti gāju pačurāt. Biju tikko pamodies, ģērbos un domāju, ka vajag. Noblīkšķēja, un trešo reizi sezonas laikā nometos guļus. Izrādās, bruņuvesti var uzvilkt arī guļus. Kāds es attapīgs. Un šoreiz pačurāju citur. Nav taču obligāti visu laiku vienā vietā [tas jādara].

Blakus viens tā dūšīgi krāc. Tāda sajūta, ka gulētu lāča migā.

Līdz frontei neesam vēl tikuši, bet ir sākusies sistemātiska un nopietna apmācība ēku tīrīšanā. Puiši pamana, ka neesmu pārāk veikls, un vēlāk pienāk viens klāt un saka, ka pēcpusdienā man var veltīt laiku. Un diskrēti ieminas, ka ar savu piedāvājumu nevēlas aizskart manu ego. Pasmaidu un atbildu, ka ar prieku mācīšos no viņa visu, kas man palīdzēs izdzīvot. Tātad sviedri lija. Varēja arī nelīt – vai mazāk līt. Laiks bija karsts, un, lai būtu pa īsto, atnācu ar bruņuvesti un ķiverē. Trenējies tā, kā tu karosi. Pa īstam.

Apmācību laikā parādīju vienu triku, ko iemācīja Janka. Kā atvērt stūri, neatklājoties pašam. Eiropieši tā kā pretim spītējās, tas esot baigi lēni, paķiķināju, ka, dabūjot sev labākajā gadījumā divas lodes bruņu plāksnē, būs iespēja padomāt un nevarēs teikt, ka neviens nemācīja. Nedaudz pārsteidzoši, bet pret jauno tehniku ļoti saprotoši bija kolumbieši. Laikam jau darbā redzējuši, cik bīstama ir stūra atvēršana. Bijām kopā peldēties – [redzēju, ka] kolumbiešiem ir padaudz rētu. Vārdu sakot, Jankam dziesma un siltas domas no kolumbiešiem. Viņi teica, ka kaut kas tāds viņiem nav mācīts.

Nedaudz pastāstīšu par sevi, esmu nedaudz provocējis ar saviem principiem. Priekšniekam reizēm nācās saķert galvu un reizēm jau iepriekš pabrīdināt, lai muti vaļā netaisu, bet tad tas nebūtu es, un kādam taču ir jābūt tādam kā es. Par spīti saviem trūkumiem, raksturam, ir patīkami, ka tāds kā es atrodas kaut kur netālu. Viens no piemēriem: viens instruktors strostē mūs, ka esam tādi nejēgas, – piecēlos un pateicu, ka neredzu, ka rindā aiz durvīm kāds gaidītu, gatavs aizstāt tādus nejēgas kā mēs. Nevis vienkārši aizstāt, bet būt vēl labākiem par mums. Ar to pietika.

Mani mēdza saukt par demagogu, kad citreiz sāku prasīt, kā mācāmā taktika ir piemērojama pret krieviem. Vienlaikus mūs mudina nopirkt jaunu, vieglāku, ekipējumu, lai vieglāk un mazāk svīstot varētu pa mežu iet. Piedodiet, puiši, ir jaunumi, karā nav tāda jēdziena "viegli un nesvīstot", it sevišķi tiem, kuri gatavojas sagaidīt arī kara beigas. Ņemiet vērā bruņu svaru un ņemiet nost ekipējumu, kuru nevarēsiet paņemt līdzi. Vārdu sakot – prioritātes. Visur, kur bīstami, viss notiek bruņuvestēs ar plāksnēm.

Pagaidām ir sajūta, ka esmu nokļuvis nedaudz bīstamā kūrortā, un ne vairāk. Iespējams, tas kaut ko atgādina no Irākas vai Afganistānas misijām – it kā ir bīstami, bet nevienam nekas nenotiek. Gandrīz nevienam.

Sākumā bija plāns nokļūt latviešu vienībā. Pieņemsim, ka manu plānu nedaudz "izčakarēja" Juris. Juris Jurašs. Kādas reizes septiņas viņš man pateica, lai pie viņiem nebrauc, jo ir bīstami. Rezultātā nonācu vietā, kur ir mazāk bīstami, patīkamā veču kompānijā, un viegli garlaicīgā. Pagaidām. It kā algu saņemt un putru ēst – ar iespēju, ka kaut kas sāksies arī mums. Visticamāk, par šo esmu pārāk paškritisks. Iespējams, ka tomēr Jurim jāsaka paldies. Bet vēl cerības neesmu zaudējis. Dzirdēju viedokli, ka Juris nav pārāk drošsirdīgs, jo neraujoties uz pašu priekšējo līniju (rūpējas par apgādi), smejoties atbildēju, lai runātājs sākumā aizbrauc tur, kur atrodas Juris, un tad apspriedīsim Juri. Citādi tā neobjektīvi sanāks. Starp citu, apjautājoties par citu latviešu vēlmi pārcelties uz Jura vienību, entuziasmu neredzēju. Laikam bīstami.

Aizvakar pēc gandrīz trīs nedēļu pārtraukuma ieraudzīju sievietes. Veselas divas. Ārstes. Atbrauca pasniegt, kā sniegt ātro palīdzību. Mums, protams, visiem acis iedegās kā vilkiem. Viena daktere spilgti uzkrāsotām lūpām un padziļu dekoltē, medicīna galīgi nebija prātā. Nevienam neienāca prātā piekodināt, lai izskats nav tik provokatīvs. Tad nu sanāca dzirdēt dažādas pieklājīgas asprātības.

Nodarbību mums pārtrauca liels blīkšķis. Klupdami krizdami, lepni rāpojot, izklīstam. Rāpojot ieraugu, ka ukraiņu dronu operatoru vienība mierīgi stāv kājās. Ceļos arī es. Izrādās, lidmašīnas uzlidojums un bombardēts ciems pāris kilometru attālumā. Puiši parāda drona video ar bombardēšanas mirkli. Iepazīstamies, saku, ka esmu latvietis, un viņu čiekurs priecīgi sasveicinās un sniedz man trīs ledenes, eju atpakaļ uz nodarbību un ar vienu ledeni vēl uzcienāju blakus sēdošo igauni. Interesanta padarīšana tas karš – veči viens otru ar končām cienā un baigi priecīgie.

Teju kā bērni, lieli, drosmīgi, pretiniekam bīstami, un tik un tā – bērns kaut kur sēž iekšā. Vakar mēs pasūtījām limonādi un saldējumu un ļoti apmierināti ar dzīvi našķējāmies. Nauda vispār netērējas – mūs pabaro, apģērbj. Paši sev kādus našķus piepērkam. Cits kaut ko pērk no ekipējuma. Man iedeva bruņuvesti ar daudzām kabatām, kamelbeku, un tādas asas vajadzības kaut ko papildināt nav. Iespējams, man patiktu "aimpoints", bet to tāpat nevaru tagad atļauties.

Vakar iepazinos ar ukraiņu artilēristiem, katram stobram savs drons, un pirmais lādiņš krīt jau 30 metru rādiusā no mērķa. Ne velti slēpjamies no droniem. Piedāvāja uzrakstīt novēlējumu. Asinskārs neesmu, bet ar mīkstmiesību arī neizceļos. Rūpēties par kādu nozīmē būt arī skarbam tajos brīžos, kad citādi nevar. Gluži kā māte, kad apdraud viņas bērnus.

Brīvajos brīžos mēdzu pavingrot, jūtu, ka sākušas augt krūtis, tas priecē, sešpaku arī patiktu ieraudzīt.

Joprojām aizdomājies vai nepārtraukti domājam par sievietēm, otra cilvēka maigumu. Biedra, bārdaina, veca, rūpes tomēr nav tas. Frontes tuvumā sēžam jau trīs nedēļas, un neviens nav pat ieminējies, ka tuvojas mūsu divu mēnešu brīvdienas. Attiecīgi sieviešu savaldzināšanai diez cik daudz laika nav. Visas grib būt tik kārtīgas, ka pēc maiguma izslāpušu vīrieti "nemaz nesaprot". Pilnā nopietnībā apsveram maigumu par atlīdzību. Sākumā mums varbūt likās, ka par atrašanos frontē vai izskatu mums vienkārši pienāktos, tagad galvenā rūpe ir vispār atrast kādu un iekļauties tajās divās retajās mēneša brīvdienās. Tā teikt, esam kļuvuši ļoti toleranti.

Parādījās mums suns, sabotieris. Pacēla kāju taisni uz mūsu "starlinka Wi-Fi". Tādu sviestu pat iztēloties nevarēju. Kļuvām gudrāki, "Wi-Fi" uzlikām uz galda.

Atvara Aniņa ierakstiem var sekot šeit.