Ciemošanās nedēļā viņam sestdien, 24. septembrī, bija plānota jubilejas izstāde dārzā. "Būs galdi, izlikti mani produkti – āboli, plūškoka sīrups, arbūzs nogaršošanai. Kādu dienu jau plezīram arī vajag veltīt," viņš teica vēl pirms notikuma.
Iebraucot sētā, redzu spilgti dzeltenzaļu māju, uz kuras uzzīmēti plūškoki, ne velti, jo tie ir vieni no Eglona kunga rūpaliem un sirdslietām. Mani sagaida viens liels un trīs mazāki sunīši – mammīte un māsiņas. Un pats Eglona kungs, sniedzot roku, teic – vai nu viņš tik svarīgs, lai brauktu rakstīt, – tagad tikai 65 kilogramus "svarīgs", agrāk bijis pāri 80.
Ejam skatīt dārzu un sarunu par dārzkopību savijam ar stāstījumu par dzīves būšanu.
Sākam ar dārza vecāko daļu, kas audzēta no Eglona bērna kājas. Turklāt puikam tobrīd jau bija interese darboties ar ābelēm. "Jau kādā otrajā, trešajā klasē, atrodot dīgstiņu, aiznesu uz mājām – tēva audzētai bumbierītei izurbu caurumiņu un iespraudu ābelītes zariņu. Bet pieauga... tikai "pipka" pie maniem sāniem," nosmej Eglons, piebilstot – desmit gadu vecumā dabūjis grāmatiņu un jau mācījies darboties pēc tās.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
