'Grūtos dzīves brīžos es atceros skolotājas teikto – tu vari!' Trīs stāsti par atmiņās palikušiem skolotājiem

Kuldīdzniece Ilze Viļuma, kas šobrīd dzīvo Austrālijā, tomēr savās retajās atbraukšanas reizēs dzimtenē apciemojusi arī mīļos skolotājus: "Man laikam ir palaimējies ar saviem pirmajiem skolotājiem. Jau bērnudārzā man bija, šķiet, mīļākā audzinātāja – Guntiņas audzinātāja, kā mēs viņu saucām. Mēs joprojām uzturam kontaktus, viņai jau ir pāri 80 gadiem. Un pagājušajā reizē, kad biju Latvijā pirms trim gadiem, satikāmies. Bija patiess prieks dalīties atmiņās! Un būt pateicības sajūtā, kādu joprojām izjūtu pret viņu. Tā bija pirmā reize, kad es viņu satiku pēc daudzajiem gadiem pēc bērnudārza beigšanas.

Vēl siltas atmiņas ir par manu pirmo klases audzinātāju Silviju Spulenieci, ar viņu uzturēju attiecības cauri gadu desmitiem. Arī ar viņa vīru Gunardu Spulenieku, kurš mums arī bija skolotājs, viņš pasniedza tikai dažus priekšmetus, bet arī viņš ir mans sirds cilvēks. Man ir sajūta, ka par viņiem jārunā kopā, jo viņi vienmēr rokrokā devās uz darbu un atpakaļ, un arī audzināja mūs rokrokā – lielā sirds mīlestībā un cilvēcīgumā, tiešām visus bērnus redzot vienādi. Viņi bija apbrīnojami cilvēciski, pat vārdos ir neizsakāms miers un drošības sajūta, kāda bija, esot viņiem līdzās. Viņi pat nesniedza īpašas pamācības – caur sevi nodeva cilvēcību.