'Vācijā biju 'klases latvietis', te – vācietis.' Sējānu klana ģimenes atgriešanās Latvijā

"Es senāk biju iedomājusies, ka negribu Vācijā palikt visu mūžu, bet nevēlos arī atgriezties dzimtenē tikai pensijas vecumā. Tad kaut kā viss sakrita – nāca ļoti labs darba piedāvājums, diemžēl arī šķīros no vīra. Izsvēru plusus un mīnusus un sapratu, ka man bija ļoti pietrūcis ģimenes un jūras," Liene atklāj, kādēļ šī gada janvārī izdomājusi atgriezties. Arī radošos projektus viņa nav nolikusi malā – top kompozīcijas kopā ar brāli Reini Sējānu.

"Es ļoti ātri un apzināti iejutos vācu sabiedrībā, lai iemācītos valodu. Vienlaikus man ļoti svarīgi bija uzturēt latviskumu, tāpēc piedalījos Jāņu un citās latviešu svinēšanās. Ļoti daudziem Vācijas latviešiem tā nav – viņi grib asimilēties, gandrīz vai slēpt latvisko identitāti. Es vienmēr lepojos ar to, ka esmu latviete. Mēģināju arī savu uzvārdu ar garumzīmēm rakstīt, kur vien var," stāsta Liene.

Kā Vācijā izrunāja jūsu vārdu un uzvārdu?

Liene: Ak, Dievs! Visādos variantos! Liēna jau ir normāli, es pat atsaucos uz to. Līne, Liāna. Bet ar uzvārdu vēl trakāk, jo "j" burtu viņi saprot kā "ž", domā, ka tas ir franču, un tad mani ir saukuši "Seženē". Vienā koncertā es neizgāju uz skatuves, jo neatsaucos uz vārdu, kādā mani nosauca, – nebija saprotams, ka tā esmu es. Kāds no organizatoriem mani "uzstūma" uz skatuves.